Pavasara saulīte silda arvien stiprāk, tāpēc uz stāvā Daugavas krasta virs Staburaga klints zalkši svin kāzas.
Pavasara saulīte silda arvien stiprāk, tāpēc uz stāvā Daugavas krasta virs Staburaga klints zalkši svin kāzas. Pa vienam vien viņi aizlien uz tikai pašiem zināmu vietu, kur saveļas murskulī, lai dejotu auglības deju.
“Vai gribat redzēt, kā pavasarī zalkši dejo?” reiz agri pavasarī man vaicāja rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks. “Atbrauciet, kad dienas kļūs siltākas.” Pirms dažām dienām saņēmu elektroniskā pasta vēstuli no rakstnieku kaimiņa, laba dabas pazinēja Gintera Zoltnera. “Ir laiks,” viņš rakstīja, “zalkši jau nāk.”
Tā nu klusi eju pa Daugavas krastu. Tieši blakus rakstnieku pirtiņai pērnajās lapās kaut kas čab. Te nu viņi ir. Pieci līdz astoņi zalkšu tēviņi vijas ap vienu augumā daudz lielāko mātīti. Metos ceļos fotografēt un mēģinu pavasara mīlniekus neiztraucēt. Svīres kundze teic, ka Staburaga apkaimē zalkši tik kuplā skaitā parādījušies pirms trijiem gadiem. Līdz tam viņi nav redzēti.
Sens nostāsts vēsta, ka pa Daugavu ar plostiem lielās ķīpās vesta tabaka. Krācēs plosts izjucis un vietējie tabakas ķīpas vilkuši krastā un žāvējuši. Tabakas bijis tik daudz, ka ar lapām noklāts viss krasts. Kopš tās reizes čūskas krastmalā vairs nav redzētas. Acīmredzot tabakas iedarbība pa šo laiku būs beigusies…
Lēni ejot pa taku, Daugavas krastā var redzēt ne vienu vien zalkti, kas sildās saulītē. Pamanām vēl vairākus mīlnieku kamolus, taču tie ir krietni mazāki.
Zalktis Baltijas tautām ir īpaša čūska, kura nes laimi. Ir ticējums: ja divi saderinātie upes krastā ierauga zalkti lienam, pēc gada viņi svinēs kāzas, un kopdzīve būs laimīga.
Šīs čūskas simbolizē gudrību. Zalkti uzskata par svētu dzīvnieku. Latviešu tautas ornamentos zalkša zīme bieži izmantota sieviešu apģērbā un uz pirtslietām. Zalkša zīmei ir saistība ar veļiem un veļu pasauli, rakstos uz svētakmeņiem tā atrodama kā pazemes jeb svētā dzīvnieka, pazemes valstības sūtņa, simbols.
Savukārt no bioloģijas viedokļa zalktis ir viena no trim Latvijā dzīvojošo čūsku sugām. Šī suga sastopama dažādos biotopos, bet ar nosacījumu, ka tie ir pietiekami mitri. Zalkši uzturas galvenokārt ūdenstilpju krastos, mitrā mežā un pļavās, kā arī kultūrainavā — sakņudārzos, parkos, nereti par paslēptuvēm izmanto saimniecības ēkas. Zalktis ir aktīvs dienā, bet nakti pavada slēptuvē. Barojas ar vardēm, krupjiem un kurkuļiem, dažkārt medī arī ķirzakas, putnu un zīdītāju mazuļus. Viņš ēd arī zivis. Ļoti ilgi (gandrīz 300 dienu) var iztikt bez ēšanas. Ziemo grauzēju alās, zem koku saknēm. Briesmu gadījumā zalktis atrij barību vai arī izdala ļoti smirdīgu dzeltenbaltu šķidrumu. Zalktim nav indes, un no viņa nav jābaidās.
