Sunākstes pagasta zemnieku saimniecības “Slukāni” saimnieki Tamāra un Vadims Botvinovi laukos saimnieko jau kopš deviņdesmito gadu sākuma.
Sunākstes pagasta zemnieku saimniecības “Slukāni” saimnieki Tamāra un Vadims Botvinovi laukos saimnieko jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Viņi gatavojas iegūt bioloģiskas saimniecības sertifikātu un šogad pirmo reizi saņems Eiropas Savienības vienotos platībmaksājumus un subsīdijas bioloģiskās saimniecības attīstībai.
Slauc ar rokām, dzesē akas ūdenī
“Slukānos” pagaidām ir tikai astoņi lopi, no tiem divas slaucamas govis. Vadims Botvinovs saka: “Gribam atjaunot un paplašināt ganāmpulku, izmantojot savas telītes. Taču jāņem vērā mūsu saimniecības apjomi, kurā ir tikai 20 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tāpēc lopu skaits ir ierobežots.” Govis slauc ar rokām, un pienu atdzesē akas ūdenī. Lai arī šajā saimniecībā nav modernu iekārtu, piena kvalitāte atbilst piena pircēja — Jēkabpils piena kombināta — prasībām, un uzņēmums par to maksā 12 santīmu par litru.
Ķēdes vietā aploks Vadims Botvinovs stāsta:
— Pēc būtības esam “zaļie” un jau sen saimniekojam ar videi draudzīgām metodēm. Tikai pirms gada nolēmām beidzot oficiāli noformēt bioloģisko saimniecību. Šis mums ir pārejas perioda otrais gads. Ja nākamgad izpildīsim visas šādai saimniecībai atbilstošas prasības, kļūsim par pilntiesīgu bioloģisko saimniecību.
Kad pieteicāmies sertifikācijai, pie mums ieradās testēšanas centra inspektori no Cēsīm, izskaidroja visas prasības, kādas jāievēro bioloģiskajās saimniecībās. Lielākoties tās ievērojām jau agrāk, taču bija arī lietas, ko nezinājām. Sākumā lopiem devām kombinēto lopbarību, taču, izrādās, nedrīkst. Ganībās nevar lopus turēt piesietus, viņiem jāierīko aploks. Arī kūtī būtu ieteicams lopus turēt nepiesietus, taču pirms vairākiem gadiem uzbūvētajā kūtī mums šādas iespējas nav.
Pašu priekam un veselībai
Saimniekošanai ar bioloģiskajām metodēm ir arī trūkumi. Piemēram, laukos, kurus mēslo ar kūtsmēsliem, ir vairāk nezāļu nekā tur, kur izmanto ķimikālijas. Arī raža ir mazāka, nekā lietojot minerālmēslus.
Inspektors pārbaudīt saimniecību var ierasties jebkurā laikā, zemnieku nebrīdinot, tāpēc krāpties nav iespējams. Tas gan atkarīgs no katra paša sirdsapziņas. Tamāra un Vadims apgalvo, ka bioloģisko saimniekošanas metodi izvēlējušies ne jau inspektoru vai naudas dēļ, bet gan pašu labā. Viņi grib dzīvot dabīgā vidē, uzturā lietot ekoloģiski tīrus produktus. Tomēr “Slukānu” saimnieki priecājas, ja par to vēl piemaksā.
Nepietiek informācijas
Līdz šim vienīgais valsts atbalsts, ko viņi saņēma, bija piemaksa pienanaudai tajā gadā, kad lietavu dēļ izslīka lauki, pļavas un ganības, nevarēja sagatavot lopbarību. Šogad Botvinovi pieteicās Eiropas Savienības vienotajiem platībmaksājumiem un arī atbalstam bioloģiskās saimniecības attīstībai.
Vadims saka: “Man, cilvēkam ar augstāko izglītību un darba pieredzi, nebija grūti izpildīt pieteikumus atbalsta saņemšanai. Taču gados vecākiem cilvēkiem, kuri pārsvarā strādā tikai savā saimniecībā, tas sagādāja grūtības. Ja kaut ko nesapratām, zvanījām vietējai pašvaldībai, jautājām dažādiem speciālistiem. Ļoti trūkst informācijas par aktuālāko lauksaimniecībā. Piemēram, nezinājām, ka pirmā līmeņa lauksaimniecisko izglītību var iegūt tepat pagastā, tāpēc sievai vēlāk bija jābrauc uz Aizkraukli. Ir arī daudz citu lietu, kuras uzzinām ļoti vēlu.”
Naudu prasa rudenī
Tamāra piebilst: “Problēmas sagādāja tas, ka “Slukāni” ir tālu no pagasta un rajona centra — uz Aizkraukles rajona Sunākstes un Jēkabpils rajona Viesītes robežas. Iesniegt pieteikumu vienotajiem platībmaksājumiem bija jābrauc uz Aizkraukli, bet atbalstam bioloģiskajām saimniecībām — uz Ogri. Taču esam raduši mērot lielus attālumus.”
Tamāra un Vadims būtu priecīgi, ja finansiālo atbalstu varētu saņemt krietni agrāk, nevis pašā gada nogalē: “Būtu labi, ja šo naudu jau rudenī varētu ieguldīt zemes apstrādē vai laikus iegādāties nepieciešamo tehniku. Saņemot naudu ap Ziemassvētkiem vai Jauno gadu, daudzi laucinieki to iztērē svētku svinēšanai. Cilvēki laukos ir nabadzīgi, un arī viņiem kādreiz gribas kārtīgus svētkus ar dāvanām un bagātīgu galdu.”
Sapnis — siena ruļļu prese
Vai “Slukānu” saimnieki domā, kur ieguldīt saņemto naudu? Tamāra stāsta, ka viņu sapnis ir siena ruļļu prese. Šobrīd sienu vairākus hektārus lielajās pļavās viņi vāc bez tehnikas un krauj gubiņās. Darbs veiktos krietni ātrāk, ja būtu nepieciešamā tehnika. Vadims piebilst: “Tāpēc, mūsuprāt, nepamatota ir Eiropas Savienības prasība visu nopļaut līdz 1. augustam. Zinu, ka termiņu pagarināja līdz 10. augustam, taču mūsu saimniecībā šovasar tam ir maza nozīme.
