Lai gan Lielupē lejpus Jelgavas cukurfabrikas jau ilgāku laiku slāpst zivis, vides ministrs Raimonds Vējonis tikai tagad izdevis rīkojumu apturēt fabrikas darbību.
Lai gan Lielupē lejpus Jelgavas cukurfabrikas jau ilgāku laiku slāpst zivis, vides ministrs Raimonds Vējonis tikai tagad izdevis rīkojumu apturēt fabrikas darbību. Tikmēr viena no Latvijas lielākajām upēm ievērojamā garumā pārvērsta par indīgu vielu notekgrāvi.
Jau pirmajā zivju slāpšanas reizē bija aizdomas un acīm redzami pierādījumi, kurš sagandējis upes ūdeni, taču nedēļām ilgi bija jāgaida analīžu rezultāti. Vietā jautājums — nespējam vai negribam noskaidrot vainīgo?
Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs visu noveļ uz dabu. Viņaprāt, vainīgi laika apstākļi, un fabrikas radītais piesārņojums ir tikai papildu faktors.
Tomēr laika apstākļi nedrīkst būt aizbildinājums. Drīzāk tā ir dzīšanās pēc peļņas, nerēķinoties ne ar ko. Pat vides ministra rīkojumu cukurfabrikas vadība izpildīja diennakti pēc tā saņemšanas.
Šis gadījums apliecina, ka lemttiesīgie vides speciālisti nav īpaši ieinteresēti aktīvi cīnīties, lai biznesmeņi ievērotu vides aizsardzības prasības. Jau pirms cukurbiešu pārstrādes sezonas sākuma vajadzēja būt skaidrībai, cik drošas un kvalitatīvas ir rūpnīcas attīrīšanas iekārtas.
Arī Aizkraukles rajona upēs ne reizi vien slāpušas zivis. Konstatēts cēlonis — nepietiekamais skābekļa daudzums ūdenī. Taču konkrēts vainīgais tā arī ne reizi nav nosaukts. Izteiktas vien vairāk vai mazāk pamatotas aizdomas.
Mēs vēlamies dzīvot tīrā vidē un tādu to saglabāt arī nākamajām paaudzēm. Tāpēc nevaram atļauties indēt upes un gaisu īslaicīgas peļņas dēļ. Nenoliedzami, cukurs mums vajadzīgs, taču ne vienlaikus iznīcinot zivis un piesārņojot ūdeņus.
