Viņas pagaidām vēl nepiepildītā vēlēšanās ir melns flīģelis kādā no lauku mājas istabām. Labākās zāles pret visām kaitēm — mūzika. Tīkamākais gadalaiks — nepārprotami vasara. Ivetas darbalauks ir koncerti. To auditorija pārsvarā ir dažādu vecumu bērni. Ar koncertiem astoņu gadu laikā apbraukta vai visa Latvija. Kopā ar vīru Jāni viņi ir vieni no vēl retajiem mūziķiem, kuri strikti turas pie “dzīvā” snieguma, atsakoties no datoriem, fonogrammām un citādiem palīglīdzekļiem. Četru stundu saruna ar Kraševskiem ir tikpat liela bauda kā lasot labu grāmatu vai klausoties mūziku.
Mācības pie korifeja
Ir ļoti karsta augusta pēcpusdiena, termometrs ēnā rāda plus 30 grādu, bet Iveta nāk, tērpusies pilnā bitenieces kombinezonā, cepurē un maskā, kvēpekli rokā. Bijusi bites apraudzīt. Karstums esot viņas stihija, reti tas nomācot, bet ziemā, janvāra beigās, no tumsas un aukstuma “melnie” nākot virsū. Tāpēc pa visu māju samūrētas krāsnis, lai ziemā istabās ir vismaz plus 25 grādi.
— Dzīvo Sērenes pagastā, tālu no pilsētas, arī no savas bērnības puses Vestienas, bet dzīvesvietu laikam tuvākajā laikā nedomā mainīt?
Iveta: — Man patīk Sēlija, tās cilvēki, daba. Te viss ir tik apaļš un lēzens. Laiku pa laikam vajag aizbraukt uz Gaiziņu, pāris gados reizi — uz Ēģipti, bet vajag četrus gadalaikus, cilvēkus apkārt, ar kuriem viegli runāt. Uz Vestienu braucam ciemos pie vecākiem. Viņi mani bērnībā bija izlutinājuši kā tādu lellīti Lollīti.
— Pastāsti, kā sākās draudzība ar mūziku!
Iveta: — Patika mūzika, un viss! Pierunāju mammu, lai iekārto mūzikas skolā. Septiņus gadus mācījos pie Arta Kumsāra, “Madonas skandinieku” dibinātāja. Viņš ir īsts folkloras mūzikas korifejs, un mums gaume sakrita. Teicu mammai, ka uz parasto skolu mani varētu nelaist, pietiktu tikai ar mūzikas. Trīs reizes nedēļā no Vestienas uz Madonu ar sabiedrisko transportu nobraukāju. Pēc tam, nevienam neko nesakot, iestājos Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā. Pieteicos diriģentos, konkurss bija liels, tikai septiņus uzņēma. Piecpadsmit gadu vecumā jau strādāju par mūzikas skolotāju, braucu 50 kilometru uz Raganu. Tiklīdz dabūju pasi, par nopelnīto un sakrāto naudu viena pati aizbraucu uz Sočiem.
No rīta roks, vakarā Stabulnieks
— To laiku skolotāji ielika pamatīgus pamatus?
Iveta: — Piemēram, kultūras vēstures skolotāja mūs veda mācību ekskursijās uz Maskavas un toreizējās Ļeņingradas muzejiem. Vakarā iekāpām ātrvilcienā “Čaika” un no rīta pamodāmies galamērķī. Redzējām visu skaistumu dabā, ko pirms tam grāmatās. Kāda cita skolotāja, tikko kā bija iespēja iegādāties videomagnetofonu, audzēkņiem rādīja filmu par grupu ‘‘Pink Floyd’’ — “The Wall” un rokoperu “Jesus Christ Superstar”. Padomju laika bērnam tas bija kas pilnīgi jauns. Ļoti progresīvi, un tas palīdzēja veidot plašu domāšanas diapazonu.
— Kas biežāk skan jūsu mājās?
Iveta: — Ļoti patīk Rahmaņinovs, Šopēns, Bēthovens, Mocarts, Afrēds Kalniņš un citi klasiķi. Un tad vēl man patīk džezs. Pavisam nesen kopā ar Jāni improvizējām, tīri labi iznāca. Kad atbrauc kāds no kursabiedriem, ne tikai runājam par dzīvi, bet arī spēlējam. Dvēseles noskaņas ir tik mainīgas. Vienu brīdi vajag roku, citā dzirdēt, kā Uldis Stabulnieks spēlē. Bet tas nenozīmē, ka esmu garastāvokļa cilvēks.
— Mūzika ir zāles vai narkotika?
Iveta: — Zāles. Ja tas nav “death metal”, kuru klausoties rodas sajūtas, kas spiež zemē, tad pārējā mūzika cilvēku ceļ un augšu. Kaut gan arī smago mūziku var saukt par zālēm, jo grimsti, lai varētu celties.
Simts gramu mūzikas nenopirkt
— Zāles jādzer slimiem. Vai mēs visi tādi esam?
Iveta: — Mēs visi uz šīs planētas esam slimi. Ja ne ar darbiem, tad ar grēcīgām domām. Te, uz Zemes, ir labošanās iestāde. Dzīvojot tādā pretrunu pilnā pasaulē, nevar būt vesels.
Jānis: — Kā mūziķis esmu tikai par mieru, pret jebkādu karošanu. Žils Verns teicis: ja tehniskais progress ietu roku rokā ar cilvēku morāli, viss būtu kārtībā. Nu, netaisām tagad tās raķetes, bet divreiz vairāk ģitāru! Tās būs lētākas, un visi varēs spēlēt. Miers taču baro.
— Vai iespējams, ka mūzika nepatīk vispār?
Iveta: — Zinu dažus tādus cilvēkus. Viņam nepatīk, un viss. Par tādiem gan varu teikt, ka viņi tiešām ir slimi. Ar šiem cilvēkiem kaut kas īsti nav kārtībā. Par tādiem domāju — ak tu nabadziņš, kā esi apdalīts! Pat zirgi sajūt mūziku un dejo, bites arī dejo, putni dzied, mazs bērns, kas neko vēl nesaprot no dzīves, māk dejot. Ja ir cilvēkā tā vieta, kuru sauc par dvēseli, tad nevar nemīlēt mūziku. Tajā ir viss labais.
Jānis: — Tas varētu darīt trakus biznesmeņus, kuri visu, kam, viņuprāt, ir vērtība, pieraduši paņemt rokās. Mūziku nevar ielikt bankā.
Iveta: — Jā, kā lai palūdz pārdot 100 gramu mūzikas?
Jānis: — Kādam tas varbūt arī skauž, ka mūziķim vienlaikus pieder tik daudz, bet tajā pašā laikā vērtība ir tikai galvā un rokās. Var spēlēt kāda cita sacerēto, bet īstā vērtība ir paša radītais. Tāpēc cenšamies spēlēt tikai pašu komponētas dziesmas.
Iemācīt var gandrīz visiem
— Komponēt dziesmas bērniem — to nevar katrs. Kāpēc vienam tas izdodas, citam — nē?
Iveta: — Es laikam vēl esmu bērna prātā. Bērni vecumā ap pieciem, septiņiem gadiem ir cilvēces labākā daļa. Viņi nezina atkarības, kaislības. Viņu acīs pasaule ir skaista. Jā, arī viņos ir dusmas, bet tās neslēpj, tāpat kā bēdas un prieku. Bērnu dziesmas iznāk, un viss, tā kā uzsist knipi. To man nevar atņemt, to nevar nopirkt par naudu.
Jānis: — Tas ir Ivetas talants. Vienmēr apbrīnoju, kā viņa strādā ar publiku. Var jau arī citādi, apdullināt klausītāju ar lieliem decibeliem. Mēs to darām cilvēcīgi.
Iveta: — Mūzikas akadēmijā ieguvu bakalaura grādu, kā iemācīt bērnu dziedāt. Praksē esmu pārliecinājusies, ka dziedāt nevar iemācīt tikai kurlmēmajiem. Ja jauns cilvēks saka, ka viņam zilonis uz auss uzkāpis, tad nevis dzīvnieks vainīgs, bet sliktais mūzikas skolotājs. Katru var iemācīt dzirdēt mūziku.
Konkurence — tās ir blēņas!
— Lielais rožu dārzs pie mājas arī radies mūzikas mīlestības dēļ?
Iveta: — Katru rītu eju pie savām rozēm. To var gluži vienkārši izskaidrot. Roze vizuāli noteikti ir ziedu karaliene. Rožu ziedlapiņu tēja ir ļoti nomierinoša. No ziedlapiņām izdodas ļoti garšīgs ievārījums. Bērniem, ja viņi naktīs slikti guļ, zem galvas palieku ziedlapiņām pildītu spilventiņu. Arī smarža nomierina.
— Tomēr mūzika ir vislabākais veids, kā sevi izpaust.
Jānis: — Māksliniekiem bieži vien pārmet kolaboracionismu, bet, ja viņš ir mākslinieks, tad izpaust sevi gribas neatkarīgi no varas. Ja viņam to neļauj, cilvēks bieži vien nodzeras vai citādi iet bojā. Mūsdienās, ja cilvēkiem patīk taisīt “umpapā” gabalus, lai taisa, lai pludina tirgū. Ja jūt, ka tā “gotiņa vairs nav slaucama”, jādomā kas cits.
— Jūsu maizes darbs ir mūzika, tātad svarīga arī konkurence. Jo lielāka, jo grūtāk nopelnīt?
Iveta: — Visa mēraukla ir labi padarīts darbs, ja ar esošajām zināšanām un aparatūru labāk nospēlēt vairs nevaru. Konkurence — tās ir blēņas! Ja skaties uz konkurentiem kā uz ienaidniekiem, tad tev pašam tas ir solis atpakaļ. Tad jārauj stopkrāns. Līdz šim esam pratuši nopelnīt.
— Vai vajadzētu atgriezties pie sistēmas, kad valsts māksliniekiem garantē algu un pensiju?
Iveta: — Es būtu ļoti priecīga, ja man kāds maksātu algu. Tas noņemtu daļu rūpju. Pašlaik tā ir utopiska ideja.
Jānis: — Tā būtu dancošana pēc kāda stabules. Vienmēr būs kāds naudas devējs, kas gribēs, lai bučo viņam kādu vietu. Nenopelnīta nauda dara postu, tā nedod kaifu.
Pārāk maz skaistā
— Uz ārzemēm pārcelties, kur mūziķiem labāk maksātu, arī negrasāties?
Jānis: — Ja man maksātu piecus tūkstošus mēnesī, es brauktu. Par četriem nē.
Iveta: — Mums tas auseklītis iekšā par lielu. Varam aizbraukt ciemos vai uz kādu mūzikas festivālu. Latvijas daba ir visskaistākā. Valoda, kas skan, ir viena no senākajām pasaulē. Salīdzinājumā ar to, kas notiek pasaulē, mēs te varam būt droši un laimīgi. Apzinos savu latvietību.
Bērnudārzos ar patriotisko audzināšanu viss ir kārtībā. Bērni himnu dzied asarām acīs un drebēdami. Tāpat kā mēs savā laikā skolā dziedājām dziesmas krievu valodā. Un tas nav nopirkts patriotisms — es tev konfekti, tu dziedi dziesmu.
— Šķiet, ka jums abiem daudzos jautājumos ir pretējs viedoklis?
Iveta: — Lielās lietās esam vienoti, un bieži vien es Jāni kaitinu ar savu pretējo nostāju. Viņš mēdz “cepties” par lietām, kas man rada tikai smieklus. Bet, runājot par cilvēkiem kopumā, viņi būtu labāki, ja skolās vairāk mācītu mākslu, mūziku — skaisto. Ķīmiķi un matemātiķi, kurus arī vajag, nekur nepazudīs, bet māksla viņiem nekaitēs.
