Lieldienas mums nozīmē ilgi gaidīto pavasari, olas, pūpolus un zaķus. Un pēdējie mēdz būt arī ar lielo burtu rakstāmi, tātad — īsti Zaķi.
Lieldienas mums nozīmē ilgi gaidīto pavasari, olas, pūpolus un zaķus. Un pēdējie mēdz būt arī ar lielo burtu rakstāmi, tātad — īsti Zaķi.
Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, Latvijas iedzīvotāju reģistrā ir 703 personas ar uzvārdu Zaķis un 833 personas ar uzvārdu Zaķe. Šajā skaitā nav iekļauti dubultuzvārdi. Viņu vidū ir daudz talantīgu un populāru cilvēku, piemēram, mūziķis Alnis Zaķis, Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis, partijas “Jaunais laiks” deputāts Dzintars Zaķis, selekcionārs Laimonis Zaķis, sieviešu hokeja kluba “Laima” galvenais treneris Andrejs Zaķis un citi.
Arī Aizkraukles rajonā ir tādi cilvēki, kuru netiešā saistība ar Lieldienām pat dokumentos ierakstīta. Aizkraukles rajonā dzīvo astoņi cilvēki ar uzvārdu Zaķis, četras Zaķes un viena Zaķīte. Turklāt mums ir arī septiņi Zaicevi un piecas Zaicevas, septiņi Zaikeviči un deviņas Zaikevičas.
Zaķu mēnesis
“Aprīlis ir ne tikai Lieldienu, bet arī mūsu mēnesis,” smej Agnese Zaķīte no Neretas. Tā vismaz jaunietei apgalvojis kāds puisis, kuru draugi sauc par Zaķi. Arī Agnese draugiem un paziņām ir vienkārši Zaķis, šī iesauka atvasināta no viņas uzvārda. “Lai gan esmu pie šī vārda pieradusi un allaž uz to atsaucos, jūtos mazliet samulsusi, kad draugi mani tā dēvē svešu cilvēku klātbūtnē.” Gadījies, ka Agnesi par zaķīti nosauc arī sveši cilvēki, un tad viņa domā: “Vai viņi mani pazīst?”.
“Lieldienās es nestrādāju, tā man ir svētku diena,” saka Agnese. Tēvam, kuram ir tāds pats uzvārds, draugi agrāk Lieldienās esot jautājuši: “Vai olas atnesi?”. Lieldienas Agnese Zaķīte svin ģimenes lokā — iet uz baznīcu, šūpojas, krāso un ripina olas. Šīs izdarības īpaši patīk Agneses brālītim, kuram ir pieci gadi.
Kompensācija par ābelītēm
Cilvēki, zvanot stādaudzētavai “Zaķi”, mēdz pajautāt: “Vai ābelītes ir? Un zaķi nav nograuzuši?”. Līdzīgas replikas SIA “Zaķi” īpašniecei Lindai Ratkevičai gadās dzirdēt bieži. Taču nekāds “mīļais radinieks” šajās mājās zaķis vis nav. “Zemniekam zaķis nav draugs, un arī mūsmājās viņš paspēj skādi nodarīt,” saka Linda Ratkeviča. Toties, kompensējot nodarījumu, zaķis Lieldienās uz “Zaķiem” atnes olas, un te allaž ir kāds bērns, kurš tās gaida un atrod.
“Zaķos” kādreiz bija arī savs trusītis. Viņš dzīvoja savvaļā un no mājas prom nebēga, bet laikam kādai lapsai pieradinātais trusis būs iepaticies… Tāpēc “Zaķi” patlaban ir bez sava zaķa.
Iesauka visam mūžam
“Ja kādu lopu vai cilvēku nosauc par zaķi, tad viņš trīs dienas neaug.” (Latviešu tautas ticējums)
Lai gan mūsdienās par zaķiem dēvē skaistas meitenes, tomēr aptauja liecina, ka šī iesauka uz mūžu vairāk “pielīp” vīriešiem.
Secieti Dzintaru Bankovski kopš mazotnes sauc par Zaķi. Nē, izskatā viņš nav līdzīgs šim dzīvnieciņam — ne zaķa zobu, ne lielu ausu viņam nav. Pie šīs iesaukas Dzintars ticis skolas gados, jo tolaik skolā mācījies vēl kāds Dzintars, kuru citi vecāku dotajā vārdā reti sauca, bet biežāk uzrunāja par Zaķi, un šī iesauka jau kopš pirmajām skolas dienām “pielipa” arī viņam. Turklāt puisis bija sportisks, ātri skrēja, un tā droši vien arī bija viņa vienīgā līdzība ar zaķi. Klasesbiedri, ejot slēpot, mēdza jokot, lai ausis bāž zem cepures.
Augām dienām par Zaķi dēvēts, kā tad ar augšanu? Dzintars smej: laikam jau taisnība būs bijusi, jo skolas gados augumā bijis vismazākais klasē, pat visas meitenes viņu pāraugušas. Taču vēlāk krietni pastiepies, nu viņa augums ir 1,85 metri.
Tagad Dzintaram ir pāri trīsdesmit, bet tuvākajiem paziņām un draugiem viņš aizvien ir Zaķis. “Pie šīs iesaukas pierasts, un par to neapvainojos,” saka viņš. “Vienīgi dažreiz šķiet neierasti, jo par zaķiem taču sauc arī skaistas meitenes. Reizēm bijis tā — kāds draugs saka, ka brauks pie Zaķa, bet citi nospriež — tātad aizbrauca pie meitenēm.”
Skaistie un slaidie “zaķi”
“Reiz zvēri mežā apspriedās, ko dāvināt zaķim. Zaķis bija skaists. Tāpēc vajadzēja kaut ko skaistu. Zaķis bija ziņkārīgs. Tāpēc vajadzēja kaut ko noslēpumainu. Zaķis bija izvēlīgs. Tāpēc vajadzēja kaut ko interesantu. Zaķis bija tievs. Tāpēc vajadzēja kaut ko ēdamu…” (No mūsdienu pasakas)
Kādam tad jāizskatās mūsdienu zaķim? “Skaists zaķis noteikti ir,” uzskata Agnese Zaķīte. “Meitenēm šis vārdiņš ticis droši vien tāpēc, ka viņas ir trauslas, neaizsargātas. Arī zaķis ir bailīgs, un tāpēc radusies šī iesauka.”
Baiba atklāj, ka par zaķi viņu sauc bieži. Reiz, ejot pa gājēju pāreju, kādas mašīnas vadītājs pat atvēris logu un skaļā balsī iesaucies: “Kas par kājiņām tam zaķītim!”. “Tuvumā neviena cita neredzēju, tātad šis kompliments bija domāts man,” secina jauniete. “Protams, par zaķiem sauc skaistas un slaidas meitenes, un viņas parasti ir izvēlīgas. Ziņkārība? Man tā noteikti piemīt.”
“Man šis vārds asociējas ar kaut ko mīļu,” saka Ineta. “Vīrs mani tā uzrunā, un man tas patīk. Nezinu gan, kā es reaģētu, ja par zaķīti mani nosauktu svešs vīrietis.” Ineta ir skaista un slaida, par ziņkārīgu un izvēlīgu gan viņu diez vai var uzskatīt.
Trekns un viltots
“Nu nav tie mūsdienu puiši oriģināli, neko vairāk par zaķīti izdomāt nevar,” saka Lelde (20 gadu). “Tikai latviešiem meitenes šķiet kā zaķīši, citām tautām asociācijas ir jaukākas, piemēram, angļi savas meičas sauc “čiks”, tātad — cālēns. Man zaķis šķiet tāds mīksts naivs plušķis. Visas pēc kārtas saukt par zaķīšiem ir diezgan banāli, tātad puisim vienas īpašas meitenes nemaz nav. Man nepatīk, ja mani nosauc par zaķīti, man drīzāk piestāvētu pūcītes vārds. Starp citu, draugs mani tā arī sauc.”
“Čau, zaķīt! Kā tev iet?” šādu īsziņu reiz saņēma Velta un nodomāja: patīkami, ja tevi tā sauc piecdesmit gadu vecumā. Taču prieks izrādījās neilgs — meitas draugs bija sajaucis un vēstulīti nosūtījis topošajai sievasmātei… “Es jau arī domāju — nu kas es par zaķīti, no manis tāds kārtīgs trekns viltotais zaķis vien sanāktu!” Ar humora izjūtu Veltai viss ir kārtībā.
