Vakarrīt redakcijai apbēdināta piezvanīja pļaviņiete Māra Zeltiņa un teica: “Es tagad saprotu, kāpēc pastam draud bankrots, klients tur nav nekādā vērtē!”
— Draudzene lūdza, lai es pastā izņemu pēc kataloga pasūtīto preci. Viņa pati to darbdienās nevar izdarīt, jo strādā ilgāk nekā pasts, bet sestdien bija iecerēts doties ekskursijā. Draudzene izpildīja veidlapu, iedeva man savu pasi, naudu, un es domāju, ka bez problēmām viņai izpalīdzēšu. Pļaviņu pastā, uzrādot pasi, vērsos pie jaunākās darbinieces. Viņa teica: “Tā taču nav jūsu pase.” Apliecināju, ka tiešām tā ir — izlīdzu draudzenei. Viņa atteicās man izsniegt paku. Izmisusi vērsos pie blakussēdošās darbinieces, jo viņai mūsu mājā dzīvo māsa un esam bieži redzējušās: “Jūs taču mani pazīstat!” Viņa augstprātīgi atcirta: “Mēs te daudzus pazīstam!” Viņas atbildē bija tāds vēsums un nicīga attieksme, ka es pat nenopirku vajadzīgo apsveikuma kartīti un aploksni. Es darbinieču klātbūtnē piezvanīju draudzenei uz darbu un teicu, ka man nedod paku, arī viņa bija ļoti izbrīnīta par šādu attieksmi. Tagad viņai jāatliek iecerētais brauciens un sestdien jāiet uz pastu. Es saprotu, ka instrukcijā noteikts neizsniegt sūtījumus nepiederošām personām, taču tas vairāk būtu attiecināms uz lielpilsētām, bet mēs taču mazpilsētiņā gandrīz visi viens otru pazīstam. Ne jau pēc instrukcijām vien dzīvojam.
Par to, ka Pļaviņu pastā ir augstprātīga attieksme pret klientiem, biju dzirdējusi, nu pārliecinājos pati, — saka Māras kundze.
