Latvijas skolu pedagogu novērojumi un pieredze liecina, ka izteiktākās uzvedības problēmas ir 5. — 9. klases skolēniem — liecina Valsts cilvēktiesību biroja veiktā pētījuma rezultāti.
Latvijas skolu pedagogu novērojumi un pieredze liecina, ka izteiktākās uzvedības problēmas ir 5. — 9. klases skolēniem — liecina Valsts cilvēktiesību biroja (VCB) veiktā pētījuma rezultāti.
Latvijas reģionos 77% aptaujāto skolotāju atzinuši, ka vislielākās uzvedības problēmas ir tieši šo klašu skolēniem. Rīgā 5. — 9. klases skolēnus par problemātiskāko grupu atzinuši 63% pedagogu. Atšķirīgs ir pedagogu viedoklis par 1. — 4. klases skolēnu uzvedību. Latvijas reģionos tikai 3% skolotāju atzinuši, ka ar šī vecuma skolēniem ir problēmas, bet Rīgā 34% skolotāju uzskata, ka tieši jaunāko klašu skolēniem ir raksturīgi uzvedības traucējumi.
17% reģionu un 3% Rīgas skolu skolotāju aptaujas laikā atzinuši, ka uzvedības traucējumi ir arī vidusskolēniem, tas ir, 10. — 12. klases audzēkņiem.
Vairums skolotāju atzīst, ka bērni ar uzvedības traucējumiem arī ļoti bieži kavē mācību stundas. Latvijas reģionos skolotāji atzinuši, ka 36% bērnu ar uzvedības traucējumiem regulāri kavē skolu, Rīgā — 33%.
92% gadījumu uzvedības traucējumi saistīti arī ar problēmām mācībās — atzinuši skolotāji Latvijas reģionos, Rīgā — 93%.
Pētījuma laikā atklājušās vairākas problēmas, kas saistītas ar skolēnu uzvedības traucējumiem. Piemēram, līdz 18 gadu vecumam nav pamata skolēnus izslēgt no skolas, bet nav izveidota šo skolēnu un viņu vecāku sociālās korekcijas jeb atbalsta sistēma valstiskā līmenī.
Ja skolēns pārkāpj skolas iekšējās kārtības noteikumus, skolotājs būtībā nav tiesisks ietekmēt šo situāciju — var ierosināt jautājumu izskatīt pedagoģiskās padomes sēdē, taču tas ir neefektīvi. Klasē var būt viens vai divi problemātiski bērni, bet viņi traucē visas skolas darbu, pārkāpj citu bērnu tiesības un rāda negatīvu piemēru, jo viņi redz skolotāju bezspēcību.
Pedagogam turklāt ir ļoti grūti ietekmēt šādu skolēnu uzvedību, jo viņam nav tiesību audzināt, tādējādi iejaucoties ģimenes dzīvē.
Kā vienu no risinājuma variantiem birojs piedāvā individuālo apmācību bērniem ar uzvedības traucējumiem, kā pašreiz dara ar mājas apmācību. Individuālā pieeja būtu īpaši efektīva, ja būtu vecāku atbalsts. Taču šādai apmācībai nepieciešami papildu līdzekļi. Daļēji individuālo apmācību varētu apmaksāt valsts, daļēji — vecāki.
VCB arī iesaka veidot alternatīvas izglītības iestādes bērniem ar uzvedības traucējumiem, kurās strādātu profesionāļu komanda ar mērķi integrēt audzēkņus vispārizglītojošajās skolās.
