Janai un Jānim Kupešiem abiem ir ap trīsdesmit. Viņi savulaik beiguši Neretas vidusskolu, bet kopīgu dzīvi vēlāk sāka Rīgā. Kad piedzima meitiņa Sanija, ģimene no Rīgas pārcēlās uz Ropažiem, kur nopirka dzīvokli. Jana strādāja par loģistikas menedžeri, Jānis — vairumtirdzniecības nozarē, bet Sanija apmeklēja Zaķumuižas bērnudārzu, vēlāk — Zaķumuižas pamatskolu. Jau divus gadus ģimene dzīvo Saskatūnā Kanādā.
Šis ir vēl viens stāsts par latviešu ģimeni, kura izvēlējusies aizbraukt no Latvijas. Cik viegls vai grūts bija šāds lēmums un kā viņiem klājas — par to mūsu saruna ar Janu Kupeti.
Mājās sarunājas
latviski
— Abi strādājāt, bijāt iekārtojuši jaunu mājokli. Kāpēc pēkšņi izlēmāt visu pamest un doties uz Kanādu?
— Vīrs bija reģionālais vadītājs kādā vācu uzņēmumā, saņēma ļoti labu algu, bet firma slēdza Baltijas filiāli Rīgā. Darba meklējumos neveicās. Pēc vienas no darba intervijām, kurā piedāvāja algu, kas bija mazāka par bezdarbnieka pabalstu, ko vīrs saņēma, Jānis mājupceļā bez jebkāda nodoma iebrauca Kanādas vēstniecībā. Interesējās par darba piedāvājumiem un iespējām, paņēma pieteikuma veidlapas un darba vīzu. Abi aizsūtījām savus pieteikumus, un jau 2009. gada martā visai ģimenei bija nokārtotas Kanādas vīza gadam.
— Lēmumu aizbraukt pieņēmāt ātri vai ilgi šaubījāties?
— Aizbraukt izlēmām ļoti ātri. Apzinājāmies, ka Latvijā nāksies atstāt itin visu — nesen izremontēto dzīvokli ar visu iedzīvi, radus un draugus. Vissmagāk bija apzināties, ka svešumā viss būs jāsāk no nulles. Aizbraucot mums katram bija tikai viena ceļasoma ar drēbēm un dokumentiem. Bija bail no nezināmā, no tā, kāda būs mūsu dzīve tik tālu prom no mājām un tuviniekiem.
— Jūsu aizbraukšana lielākoties bija saistīta ar darbu?
— Lai arī cik lieli savas zemes patrioti mēs būtu, gribējām nevis eksistēt, bet pilnvērtīgi dzīvot. Gribējām strādāt un par to saņemt adekvātu algu, lai varam ne tikai samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem un nopirkt pārtiku, bet atļauties ko vairāk. 2009. gada aprīlī vīrs kopā ar brālēnu devās uz Toronto. Tur nebija ne draugu, ne radu, kas svešajā valstī varētu palīdzēt. Paši saviem spēkiem sameklēja darbu Kanādas pilsētā Saskatūnā, kuru tagad saucam arī par savām mājām. Kad Jānis jau strādāja Kanādā, meita vēl mācījās 1. klasē, es studēju Rīgas Tehniskajā universitātē. Tiklīdz mācību gads beidzās, devāmies uz Kanādu.
— Angļu valoda grūtības nesagādāju?
— Nē, to pārvaldām brīvi. Arī Sanija pēc diviem Kanādā pavadītiem mēnešiem jau brīvi sarunājās angļu valodā. Mājās gan runājam latviski, jo ir ļoti patīkami dzirdēt savu dzimto valodu. Pēc darba reizēm ir grūti “pārslēgties” no vienas valodas uz otru.
Ikdiena: darbs, darbs un darbs
— Pastāstiet, kā šo divu gadu laikā jums izdevies iekārtoties un ar ko abi nodarbojaties?
— Esam nokārtojuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, mums ir oficiāls Kanādas pastāvīgo iedzīvotāju statuss. Skaistā pilsētas daļā īrējam māju. Es strādāju starptautiskā uzņēmumā “Cargill”, kas ir pazīstams gan Eiropas, gan Āzijas tirgū, par loģistikas koordinatori. Brīvdienās veicu arī otru darbu — esmu sociālā darbiniece. Jānis strādā par namdari vienā no lielākajiem nekustamo īpašumu uzņēmumiem, bet pēc darba piepelnās privātajā biznesā. Sanija mācās. Kanādā skolēniem nav jāpilda mājasdarbi, kā tas bija Latvijā, bērni mācību vielu apgūst skolā. Manuprāt, tā ir daudz vieglāka nekā Latvijā. Bērni uz skolu iet ar prieku, viņiem nav nekāda stresa un viņi jūtas laimīgāki.
— Kāda ir jūsu ikdiena, ko darāt brīvajā laikā?
— Mūsu ikdiena ir darbs un vēlreiz darbs. Strādājam daudz vairāk nekā Latvijā, bet tam ir iemesls — mums gribas labi dzīvot, līdz ar to vairāk jāstrādā. Janvārī nopirkām jaunu 2011. gada izlaiduma automašīnu un plānojam nākamajā vasarā pārcelties jau uz savu māju. Pēc ražīgi nostrādātām dienām visi kopā cenšamies kaut kur aizbraukt, apmeklējam dažādus pasākumus. Visvairāk mums patīk ceļot. Pagājušajos Ziemassvētkos ar automašīnu devāmies nedēļu ilgā braucienā uz Dienviddakotu Amerikas Savienotajās Valstīs. Bieži
ejam uz kino, Sanija regulāri dodas uz baseinu, tas ir līdzās dzīvesvietai. Šad un tad aizbraucam atpūsties pie ezera, noīrējam laiviņu un pabraukājam pa ezeru, kopā ar draugiem sarīkojam nelielu pasēdēšanu pie mums pagalmā.
— Vai esat ieguvuši jaunus draugus?
— Esam sadraudzējušies ar daudziem kanādiešiem un dažādu valstu imigrantiem, te cilvēki ir ļoti laipni un atvērti. Saskatūnā dzīvo arī latvieši, esam sadraudzējušies jau ar četrām ģimenēm, kopā svinam svētkus un mūsu mājas pagalmā dažkārt rīkojam latviešu atpūtas dienu.
Sapnis — atvaļinājums Havaju salās
— Kā Kanādā svinat svētkus?
— Tāpat kā Latvijā. Mūsu mīļākie svētki ir Helovīns. Šajā dienā pilsētā valda īpaša gaisotne — bērni un pieaugušie īpašos kostīmos, izdekorēti visi pagalmi un pilsētas ieliņas, visur skan bērnu čalas. Paši arī aktīvi piedalāmies un dekorējam māju un pagalmu. Skumji, ka Līgosvētkus šajā valstī nesvin. Šo svētku pietrūkst visvairāk, jo vīrs un vīratēvs ir Jānis. Latvijā katru gadu svinējām Jāņus kopā ar ģimeni Zalves pagasta Sproģos.
— Kādas atziņas šajā laikā
esat guvuši?
— Mums tagad ir pašiem sava veiksmes atziņa: ja gribam kaut ko panākt, mainīt savā dzīvē, zinām, ka mēs to varam un ka tas izdosies, jo esam pacietīgi un uzcītīgi. Uzskatu, ka tieši šo īpašību dēļ tik veiksmīgi esam iekārtojuši savu dzīvi Kanādā. Mūsu ikdiena rit mierīgi, bez stresa, ļoti patīk darbs, ko darām. Gribas vairāk strādāt, un tad ir arī lielāka atdeve.
— Kā Kanādā pietrūkst visvairāk, bet pēc kā nemaz neilgojaties?
— Visvairāk, protams, pietrūkst radu un draugu. Ļoti pietrūkst manas jautrās vīramātes, pie kuras vienmēr svētkos sabraucām visi kopā, pietrūkst viņas cepto karbonāžu un “garās” kāpostu zupas no pašu audzēto cūciņu gaļas. Neilgojamies pēc stresa, kas pēdējos gados izpaudās it visur — ģimenē, apkārtējos cilvēkos, automašīnu vadīšanas stilā, veikalos, ielā. Pēdējā laikā visa sabiedrība bija nomākta, un visur bija dzirdama gaušanās par grūto dzīvi.
— Vai šajā laikā esat bijuši Latvijā un interesējaties, kas pie mums notiek?
— Pērnvasar bijām atbraukuši uz Latviju. Šoziem gribam piepildīt savu sapni un aizbraukt atvaļinājumā uz Havaju salām, bet jau nākamgad plānojam atkal braukt uz Latviju, lai svinētu vīramātes Valentīnas 60. dzimšanas dienu. Katru svētdienas rītu zvanām savējiem Latvijā, saziņai ar draugiem visvairāk izmantojam “skaipu”. Katru rītu portālā Apollo.lv lasām ziņas par to, kas notiek Latvijā un citur Eiropā.
Neierobežotas
iespējas pelnīt
— Vai jūs kādreiz varētu atgriezties Latvijā?
— Mūsu naudasmaks “nepiedzīvoja” krīzi, un tieši tāpēc, lai tas nenotiktu, devāmies prom. Mums bija ietaupījumi, no kuriem Latvijā neuztraucoties varējām dzīvot vismaz pusgadu, taču, redzot, kas notiek valstī, bija skaidrs, ka uz labāku dzīvi nav ko cerēt. Kanādā, sākot visu no nulles, esam daudz sasnieguši tikai tāpēc, ka mums ir ambīcijas. Šodien droši varu teikt: esam nolēmuši palikt Kanādā. Pāris mēnešu pēc aizbraukšanas svārstījāmies: palikt vai braukt mājās. Taču šobrīd varu teikt, ka neesam atbraukuši te pārciest krīzi, neesam arī devušies peļņā. Esam iekārtojuši savu dzīvi šeit, te jau ir mūsu draugi un kolēģi. Pārsteidzošākais ir tas, ka, dzīvojot te tikai pāris mēnešu, no Kanādas valsts esam izjutuši lielāku atsaucību, atbalstu un mazāku birokrātiju, nekā visu mūžu nodzīvojot Latvijā. Grūti aprakstīt vietējo cilvēku laipnību un nesavtīgo atbalstu, ko viņi piedāvā arī tad, ja to nelūdz. Mums to joprojām ir grūti pieņemt un saprast, vienmēr nodomājam, ka esam palikuši kādam parādā.
— Ja pirms diviem gadiem Jānim būtu izdevies atrast labu darbu, varbūt nebūtu aizbraukuši?
— Grūti spriest, kā būtu, ja būtu. Iespējams, ja tobrīd Jānis būtu atradis tikpat labi atalgotu darbu, mēs paliktu Latvijā. Ja godīgi, tad tobrīd vairāk zaudējām aizbraucot, nevis paliekot Latvijā. Bet kas mums atlika? Gaidīt no valsts pabalstus? Sēdēt uz citu cilvēku kakla, gaidīt, kad kāds palīdzēs, iekārtos darbā? Nē, tas mums nebija vajadzīgs! Mēs vēlamies paši visu nokārtot! Kanādas ekonomika ir spēcīga, iespējas pelnīt — grandiozas, kas savukārt ļauj piepildīt tos mazos un lielos sapņus, par kuriem Latvijā varējām tikai sapņot.
