“Mūsu Anniņa ir īpašs cilvēks,” — tā par Annu Kažmēri saka kolēģi akciju sabiedrības “Virši” degvielas uzpildes stacijā Aizkraukles pagastā.
“Mūsu Anniņa ir īpašs cilvēks,” — tā par Annu Kažmēri saka kolēģi akciju sabiedrības “Virši” degvielas uzpildes stacijā Aizkraukles pagastā. Šī nedēļa viņai ir sevišķa, jo Annas kundze svin 50 gadu jubileju.
Profesija: desu meistare
Annas kundze dzimusi Latgales pusē. Viņa atklāj, ka tā allaž būs vieta, uz kurieni gribas aizbraukt arī tāpēc, ka Latgalē dzīvo māte un māsa, bet tur dzīvot gan negribētu.
Jaunībā Annu ceļš aizveda prom no dzimtās puses — mācības Valmieras profesionāli tehniskajā skolā, kur apgūta desu ražošanas tehnoloģes profesija, tad darbs Jēkabpils gaļas kombinātā.
“Profesiju izvēlējos nejauši,” atzīst jubilāre. “Sevišķas nojausmas par to un darbu, kas būs jādara, man nebija. Aizgāju draudzenei līdzi uz skolu un iestājos tajā.” Vēlāk savā profesijā arī strādājusi, un jaunā speciāliste nebija vīlusies, jo darbs šķita diezgan interesants.
“Desu cehā valdīja kārtība, un tapa laba produkcija,” stāsta Annas kundze. “Tagad gan desās atrod koka gabalus vai kaut ko citu, bet tolaik nekas tāds nenotika. Cilvēki jau mēdz brīnumus stāstīt, ko tik desās nesamaļ, bet tā nav patiesība. Nepiekrītu arī tam, ka tie, kuri paši desas gatavo, tās nemaz neēd. Agrāk turpat desu cehā ēdām tikko no krāsns izņemtas desas, garšoja lieliski.”
Ar vīriešiem vieglāk
Kad nodibināta ģimene, kopā ar vīru Druvāru dažus gadus dzīvojuši Secē, bet kopš 1979. gada Kažmēru ģimene mīt Aizkraukles pagastā. Jau 13 gadu Annas kundze strādā degvielas uzpildes stacijā par operatori— pārdevēju. Sākumā tā bija kolhoza īpašumā, bet vēlāk pārņēma privātīpašnieki. Nu akciju sabiedrības “Virši” degvielas uzpildes stacijā strādā deviņi darbinieki, viena otru nomaina četras operatores, dāmām galvenokārt jāstrādā vīriešu kolektīvā.
“Ar vīriešiem vieglāk sastrādāties nekā ar sievietēm. Viņi ilgi nespēj dusmoties, un nesaskaņas ātri aizmirstas,” pārliecinājusies Annas kundze.
“Mēs te esam kā viena ģimene — draudzīgs kolektīvs, arī katru klientu jau pēc izskata pazīstu, viņi kļuvuši savējie. Daudzi uz ielas pilsētā sveicina, esmu iepazinusi jaukus cilvēkus. Sākot strādāt šajā darbā, sākumā biju mazliet nobijusies — jāstrādā ar naudu, jāuzņemas atbildība, taču pieradu un esmu ļoti apmierināta ar savu darbu.”
Kad sievietēm netic
Lai gan jubilāre atzīst, ka pēc rakstura esot diezgan klusa un noslēgta, darbā viņai tādai liegts būt. Jāstrādā ar cilvēkiem, ar katru jāprot aprunāties un saprasties. “Bija laiks, kad cilvēki bija stresaini, neuzticējās nevienam un katru nieku pārbaudīja un pārskaitīja. Bieži jau no rīta kāds saērcināts, arī citam dienu sabojā,” stāsta Annas kundze. “Tagad cilvēki vairāk atplaukst, kļūst sirsnīgāki un mierīgāki.”
Arī klienti lielākoties ir vīrieši, tā ka par uzmanības trūkumu sūdzēties nevar. Svētkos ne reizi vien uzdāvina puķes, dāvana ikdienā ir arī pircēju komplimenti. Jauki dzirdēt: “Cik jūs šodien esat skaista!”. Turklāt vīrietis to spējis pamanīt un novērtēt pat caur nelielo lodziņu. “Ir tādi vīrieši, kuri uzreiz redz pārmaiņas gan izskatā, gan apģērbā, taču ir arī tādi, kuri pat neatšķir operatores. Tikko esam nomainījušās, bet viņam licies, ka ar šo jau pirms brīža runājis,” pasmaida jubilāre.
Klientu vidū netrūkst arī viena otra “neuzticīgā” — sak”, ja šo eļļu iesaka sieviete, diez vai to tik droši var liet automašīnā. Tad operatores sauc palīgā kolēģus vīriešus, un šaubas kliedētas.
Par eņģeļiem nepiedzimst
Annas kundze bilst, ka lielākā bagātība viņas dzīvē ir abas meitas. Iluta nu vecāku mājās viesojas retāk, jo dzīvo un strādā Rīgā, viņa ir juriste Aizsardzības īpašuma valsts aģentūrā. Jaunākā meita Judīte jau piekto gadu ir mātes kolēģe — arī viņa strādā “Viršos”.
“Meita katrai mātei ir liela laime,” atzīst māmiņa. “Viņas mani mīl un ciena, un es to jūtu. Ja vajag palīdzību, viņas vienmēr ir līdzās, un arī grūtākos brīžos nekad neesmu viena.
Katram bērnam ir laiks un lietas, kurā mātes padomam neklausa, jo eņģeļi taču nevienam nedzimst. Tomēr varu teikt, ka manas meitas nebija grūti audzināt. Varbūt būtu citādi, ja mums būtu bijis dēls, bet esmu laimīga, ka man ir tik mīļas meitas.”
Nopietns vecums
Vai 50 gadu ir nopietns vecums? “Šobrīd tas nav maz, jo dzīve kļuvusi nepastāvīga, un cilvēks šajā vecumā vairs nevar justies tik drošs par darbu un daudzām citām lietām,” uzskata jubilāre. “Es gan tik veca nemaz nejūtos, un kādu nedēļu pirms jubilejas sirdī iezagās tādā dīvaina sajūta — vai tiešām jau tik daudz!”.
Savu īpašo dienu Annas kundze svinēja kopā ar bijušajiem un tagadējiem kolēģiem darbavietā, klusi svētki nedēļas nogalē tie ir arī ģimenē. “Skaļi un plaši svinēt man nepatīk, labāk jūtos nelielā pulciņā savējo vidū,” saka Annas kundze.
Viņa piebilst, ka dzīvē, cik vien tas bijis iespējams, daudzas ieceres piepildītas: “Nu mana nākotne ir meitas, jādomā jau par mazbērniem.
