Edijs ir vīrietis mazliet virs trīsdesmit, viņam ir ģimene, bērns, mīļākā, labi atalgots darbs. “Dzīvoju, kā pats gribu, apzinos, ka esmu egoists, bet kurš tāds nav,” tā par savu dzīvesveidu saka Edijs.
Edijs dzīvo pārgalvīgi. Agrā jaunībā kārtīgi iztrakojies, izbaudījis visneiedomājamākās lietas — sākot no prostitūtām un beidzot ar vieglajām narkotikām, kādu laiku nodarbojies ar kontrabandu, vienmēr meklējis “vieglu naudu”, dzēris un braucis, par to samaksājot ar avāriju, kur viņa dzīvību izglāba par mata tiesu. Uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Dzīves baudītājs un aprēķinātājs — tā viņu var raksturot pāris vārdos. Visvairāk mani pārsteidza tas, kā viņš izvēlējās sev otru pusīti. Kad nosvinēja 30 gadu jubileju, viņš nolēma, ka laiks veidot ģimeni — visiem draugiem jau bija gan sievas, gan bērni. Edijs domās pārcilāja bijušās draudzenes. “Izvēlējos Eviju, jo viņa atbilda gandrīz visiem maniem kritērijiem — skaista, slaida, strādāja labi atalgotu darbu,” stāsta Edijs. “Dažas tikšanās, un viss nokārtots — atkal bijām kopā. Man viņa patika, bet nevaru teikt, ka viņu mīlu.” Jautāts, vai tiešām viņš domā, ka dzīve un jūtas ir kā matemātikas uzdevums, ko var izrēķināt, Edijs atbild, ka neredz iemeslu domāt pretējo — ir tikai šī dzīve, tāpēc tā maksimāli jāizdzīvo, un tieši tā kā gribas, nevis ievērojot kādas izdomātas normas.
Pēc kāda laika Evija un Edijs svinēja kāzas, bet vēl pēc pusgada viņš lepni paziņoja, ka piepildīts vēl viens mērķis — sieva gaida bērniņu, un drīz piedzima dēls.
Kad mazais nedaudz paaugās, Edijs atkal kļuva nemierīgs — viņš gribēja iegādāties motociklu. Taču kredīti, bērns, sieva — ar pašreizējo algu to nevarēja atļauties, un viņš sāka meklēt labāk atalgotu darbu. Atrada, tikai citā pilsētā, un tad sākās dzīve, ar ko viņš ir ļoti apmierināts. “Evija dzīvo mūsu mājā, pieskata bērnu, es viņu satieku nedēļas nogalē, bet pārējā laikā daru, ko vēlos,” teic Edijs. “Jau vairākus mēnešus satiekos ar Irēnu, viņa ir dažus gadus vecāka par mani, nav ne uz pusi tik izskatīga kā mana sieva, tomēr viņā ir kaut kas tāds — nu, magnēts, nezinu, kā lai to nosauc. Irēna ir asa, tieša, ar savu “es”. Laikam jau sieva ir pārāk pakļāvīga, pārāk laba. Redzu viņai cauri, ko viņa domā, uzreiz zinātu, ja krāptu. Esmu viņai pateicis — ja kas tāds būs, tad var savākt mantas. Vai viņa zina, ka es krāpju? Nē.”
Edijs pat pieļauj, ka varētu šķirties. “Protams, ar Irēnu kopā es nepaliktu, ko tur liekuļot, lai gan man viņa ļoti patīk, iespējams, pat esmu iemīlējies, tomēr viņa vairs nav nekāda jaunā,” prāto Edijs. “Ja izdomāšu sākt jaunas attiecības, tad noteikti ar sievieti, kura ir arī materiāli nodrošināta, kurai ir īpašums, autovadītājas apliecība, mašīna, izglītība. Lai nav tā kā ar Eviju — tik daudz viņā ieguldīju, bet tagad domāju par šķiršanos. Tātad velti esmu tērējis naudu un laiku.”
