Neparasta vārda īpašniece iršiete Elda Briška šonedēļ svin 80 gadu jubileju.
Neparasta vārda īpašniece iršiete Elda Briška šonedēļ svin 80 gadu jubileju.
Rudenī biežāk klājas miglas vārti. Tie sedz arī Daugavu, kuras krastos Krustpils pagasta apdzīvotajā vietā “Silavas” “Krauju” mājās Ermīnes un Andreja Lazdiņu ģimenē piedzimst piektais bērns sešu bērnu ģimenē. Meitenei dod neparastu vārdu — Elda. Daugavas rāmais plūdums un skaistums laikam ietekmējis arī Eldu. Ģimenē viņa aug kopā ar trim brāļiem un trim māsām.
Eldas vecāki, lai arī kādu darbu darītu, vienmēr dziedājuši. Arī mazā Elda, ganos iedama, neatpalikusi. Visu mūžu dziedājusi, kur vien bijis iespējams — koros un ansambļos. Arī tagad, dzīvojot Iršos, viņas balss skan visos saietos. Bagāts ir viņas dziesmu pūrs.
Vilciņu četrklasīgajā pamatskolā Elda mācās divus gadus, jo 1938. gadā vecāki ar kuplo ģimeni Jumurdā iepērk saimniecību “Pūpoli”, un izglītību Elda turpina Jumurdas sešklasīgajā skolā. Pēc tam mācās Madonas vidusskolā.
Ģimene liela, pēckara laiks. Eldai nākas palīdzēt vecākiem, tāpēc viņa mācības uz vienu gadu pārtrauc un dodas tēvam palīgā meža darbos: zāģē, ved kokus uz krautuvi. Pēc kara, 1948. gadā, Elda beidz Madonas vidusskolu. Viņai vienlīdz mīļa ir gan latviešu valoda un literatūra, gan matemātika. Studējot Latvijas Universitātē, priekšroku dod filoloģijai, to viņu rosina izvēlēties vidusskolas latviešu valodas skolotāja Marija Bērzkalne. Darba gaitās Elda ir mācījusi ne tikai latviešu valodu, bet arī matemātiku, darbmācību un citus priekšmetus. Pēc universitātes absolvēšanas pirmā darbavieta ir topošā Vandzenes vidusskola Talsu rajonā, kurā jaunā skolotāja māca latviešu valodu.
Te viņa iepazīstas ar ģeogrāfijas skolotāju Jāzepu Brišku. Ekskursijās un darbā abi satuvinās, un draudzība pāraug mīlestībā. 1958. gadā jaunajā ģimenē piedzimst dēls Mārcis. Mazo Mārci palīdz audzināt vecāmāte Ermīne. Vīrs drīz vien aiziet mūžībā, Mārcim tad ir tikai pieci gadi. 1967. gadā nomirst arī Ermīne. Elda ar Mārci paliek viena, tāpēc sāk meklēt darbu tuvāk mājām. No 1968. gada Elda un Mārcis ir iršieši. Mārcis mācās Pērses pamatskolā, kur māte ir skolotāja.
Viņas vaļasprieks ir grāmatu lasīšana, darbs dārzā. Aizejot pelnītā atpūtā, Eldas kundze iegādājas gotiņu, kas ir atbalsts ne tikai sev, bet arī dēla ģimenei, jo studentiem iztikšana “paplāna”. Pensionētā skolotāja privatizē zemi un izveido zemnieku saimniecību “Ozolkalni”, kurai garām tek teiksmainā Pērse ar ievziedu krūmiem pavasaros un ugunīgām kļavām rudeņos.
Nu jau Jānis, Zane un Mārtiņš Eldu sauc par savu vecmāmiņu. Mazbērniem patīk matemātika, tas laikam gēnos no vecāsmātes.
Elda dzīvo kopā ar jaunāko māsu Ainu, kura no visas lielās ģimenes vēl ir šaisaulē. Abas cītīgi kopj piederīgo kapus Jumurdā un bijušās kolēģes Hertas Tenes kapiņu Iršos.
Iršos dzīvodama, Elda iepazinusi vietējos iedzīvotājus jau vairākās paaudzēs un par viņiem teic tikai labu: sirsnīgi, izpalīdzīgi, saprotoši. Arī Elda ir tāda — līdzjūtīga, labestīga un dāsna. Piedalās visās ekskursijās. Jubilāres mīļākais gadalaiks — pavasaris, puķes — baltās margrietiņas un visi pļavu ziedi.
Eldas kundze priecājas, ka var vēl staigāt un braukāt, redzēt jauko Dieva pasaulīti.
