Sēreniete Ženija Vera Vasiļjeva no “Liepjāņiem” nemanot sagaidījusi 70 gadu jubileju. Bagāts mūžs, un viss pavadīts tikai Sērenē — viņasprāt, vislabākajā vietā pasaulē.
Sēreniete Ženija Vera Vasiļjeva no “Liepjāņiem” nemanot sagaidījusi 70 gadu jubileju. Bagāts mūžs, un viss pavadīts tikai Sērenē — viņasprāt, vislabākajā vietā pasaulē.
Kalpu bērns
— Mana dzīve sēreniešiem kā uz delnas. Visi mani sauc par Ženiju, jo otro vārdu daudzi nemaz nezina. Esmu dzimusi mājā ceļu krustojumā, kurā tagad ir veikals.
Māte bija no Latgales un kalpoja pie Sērenes saimniekiem. Tēvs bija kalps no Lietuvas. Abi te apprecējās un mūžu nodzīvoja. Tēvu 1949. gada 15. februārī mežā nosita krītošs koks. Mēs, trīs bērni, palikām tikai ar māti. Mācījāmies Sērenes septiņgadīgajā pamatskolā un paguvām daudzās mājās padzīvot: “Jauntiltniekos”, “Glemžās”, “Akotos”, “Tiltniekos”. Nu jau 38 gadus dzīvojam “Liepjāņos”, jo pusi mājas privatizējām, — stāsta jubilāre.
Vīrs no tālienes
Ženijas kundzes ģimene ir daudznacionāla. Viņas vīra Jura Vasiļjeva ģimene Latvijā un tieši Sērenē no Ļeņingradas apgabala iesūtīta kara laikā. Abi mācījās vienā skolā. Toreiz gan viens otru īpaši neievēroja. Ieskatījās, kolhoza darbus strādājot.
— Mēs apprecējāmies 1958. gada 7. novembrī Jaunjelgavā. Pēc laulības reģistrācijas izpildkomitejā salaulājāmies Jaunjelgavas pareizticīgo baznīcā.
Noguris iesnaužas
Juris bija traktorists un kombainieris. Ļoti strādīgs, kolhozā saņēma daudz godarakstu. Tomēr smagais darbs bija pāri spēkiem. Reiz, atceros, vienā sapulcē viņš bija iesnaudies un nokritis no krēsla. Daži pasmējušies, bet tuvākie cilvēki zināja, ka tas ir milzīgā noguruma un pārstrādāšanās dēļ, tas arī sagandēja viņa veselību.
Mēs sadzīvojām ļoti labi, bez skaļiem vārdiem par mīlestību. Dod, Dieviņ, daudziem tā mūžu nodzīvot. Pagājušā gada augustā Juris pēkšņi tepat mājās aizgāja mūžībā. Ja man apkārt nekūņotos mazmazbērni un es būtu viena, dzīve būtu ļoti skumja, — atzīst Ženija Vasiļjeva.
Vasiļjevu ģimenē izaudzināti divi bērni — meita Biruta un dēls Andris. Birutai nu ir jau septiņi bērni un trīs mazbērni.
“Draudzējas” ar spieķiem
— Kad strādāju, biju jauna un stipra, gaidīju pensijas gadus, lai varētu atpūsties, dzīvot savai ģimenei. Taču cilvēks domā, Dievs dara.
Kopš 50 gadu vecuma ne dienu nevaru iztikt bez zālēm, jo ļoti sāp kājas. Smagais darbs kolhoza fermās un lauku brigādē pirms laika sagandēja veselību. Tagad jau sen pārvietojos tikai ar spieķu palīdzību, jo esmu invalīde. Ārsti skumji joko — tas viss no “viegla darba”, — teic “Liepjāņu” saimniece.
Skaistā bijis vairāk
Tomēr sirmā kundze nesūrojas, ka viņai bijusi tikai grūta dzīve. Skaistā un jaukā tomēr bijis vairāk. Labs vīrs un saprotoši darbabiedri. Kamēr spēka un dzīvesprieka pieticis, darbi šķīrušies, un visa bijis gana.
Pēdējos gados viena no skaistākajām dienām gadā Ženijas kundzei ir Sērenes pensionāru sarīkojums, uz kuru viņu aizvizina un arī mājās pārved ar auto. Pensionāru ballē viņa satiek savus laikabiedrus. Un tad sarunās pazūd gadi, un nekas nesāp.
Pavasari un rudeņi, vasaras un ziemas tepat vien Sērenes pusē aizsteigušies. Ženijas kundze atzīst, ka te ir vislabāk. Rīgā pie radiem varot tikai nakti pārgulēt. Otrā dienā sirds jau ilgojoties pēc mājām.
