Neretas veco ļaužu pansionāta iemītniecei Elizabetei Ginotei nupat aprīlī bija 96. dzimšanas diena.
Neretas veco ļaužu pansionāta iemītniecei Elizabetei Ginotei nupat aprīlī bija 96. dzimšanas diena. Sirmā kundze dzimusi un mūžu pavadījusi Neretā, smagi strādājusi, zaudējusi savus mīļos, bet dzīvesspēku un gaišumu saglabājusi.
Nav pases, nav zemes
Elizabetes kundzi savējie ikdienā saukuši par Elzu. Viņa dzimusi ģimenē, kurai nebijis ne savu māju, ne zemes, un vecāki gājuši par rentniekiem. Kopš bērnības iepazīti agrie ganu rīti, cilvēki gadījušies gan laipni, gan cietsirdīgi. Lai arī sliktais mazajai Elzai sāpinājis sirdi, pasaule tāpēc tumšāka nepalikusi.
Kad dalījuši muižas zemi, tā būtu tikusi arī viņas brālim, bet viņam nebijis pases, tāpēc zemi nepiešķīruši.
Iekrāto zaudē
— Divdesmit četrus gadus vēl paspēju kolhozā nostrādāt, nebija tādu darbu, kurus nepratu. Abi ar brāli dzīvojām “Tupiņos”, es četrdesmit gadu šajās mājās nodzīvoju. Bija savi lopi un nedaudz zemes, cik jau kolhoza laikā atļāva apstrādāt. Audzēju un pārdevu lopus. Lai vecumdienās būtu vieglāk, sakrāju 11 tūkstošu rubļu. Kad nauda mainījās, man palika 55 lati. Tomēr to par pasaules galu neuzskatīju. Ne jau naudai jāvalda pār cilvēku. Kad nomira mana vienīgā meita, sapratu, ka naudas zaudējums, salīdzinot ar mīļa cilvēka nāvi, ir sīkums, — stāsta Elizabetes kundze.
Turas pie sava novada
Stāstot viņa sīki atceras senus notikumus. Gandrīz visi tuvinieki apglabāti Ķišku kapos, kur nu dus arī Jaunsudrabiņa dzimta.
— Pati Jāni Jaunsudrabiņu dzīvē nesatiku, kaut gan viena pagasta ceļus staigājām. Satiekamies tikai kapos, kad savējos apciemoju. Nu arī viņš atgriezies mājās. Tādi jau mēs, neretieši, esam. Turamies pie sava novada gan dzīvi, gan jau mūžībā aizgājuši, — atzīst sirmā kundze.
Kas zina, ja nebūtu nelaimes gadījuma, varbūt Elizabete Ginote vēl tagad dzīvotu savos “Tupiņos”.
Nelaime uz līdzenas vietas
— Nelaime notika, kad man bija 91 gads — 1998. gada maija sākumā. Kādā sestdienas rītā posos sēt bietes, bet pirms tam vajadzēja izslaukt gotiņu. Paņēmu slauceni un gatavojos iet uz kūti, līdz turpat virtuvē uz līdzenas vietas paslīdēja kāja. Nokritu un jutu, ka kreisās kājas gurna kauls salauzts. Piecelties nevarēju, gulēju un vaidēju.
“Tupiņos” dzīvoja arī pāris dzērāju, bet viņi pat nebija pamanījuši, ka torīt un arī citas dienas uz kūti neaizgāju. Govs neslaukta un nebarota māva, ka žēl bija klausīties. Mans suns rēja aiz virtuves loga, bet es piecelties nevarēju. Uz grīdas nogulēju no sestdienas līdz trešdienai, līdz viens kaimiņš ienāca jautāt par zemes apstrādāšanu. Tad mani atrada un aizveda uz Aizkraukles slimnīcu.
Govs vēl bija dzīva, bet bija jāpārdod, un arī visa saimniecība jālikvidē.
Pēc ārstēšanās Elizabetes kundzi pie sevis pieņēmusi mazmeita, kura ir vienīgā viņas tuviniece. Četrus gadus Elizabetes kundze nodzīvojusi kopā ar mazmeitas ģimeni nelielā dzīvoklītī, līdz izlēmusi doties uz pansionātu. 2001. gada februārī viņa arī atgriezusies Neretā. Pansionāts vēl tikai tapis.
Reiz pienāks sestdiena…
— Man pansionātā ir labi, esmu cilvēku vidū. Tikai sāku sliktāk redzēt, bet dzirdu ļoti labi. Acīm dažkārt tāda migliņa priekšā. Varbūt jāmaina brilles? Man gan ir veselas četras.
Atkal taču esmu Neretā, bērnības un jaunības dienu zemē. Dievs liek vēl dzīvot. Reiz pienāks arī mana sestdiena, kad Ķišku kapos apgulšos, bet tas mani nebaida. Tik daudz piedzīvots, — uzskata sirmā māmuļa ar gaišu prātu un gudru dzīvesziņu.
