Tieši šīs nedēļas vidū, 4. septembrī, Ainai Gailītei no Sunākstes apritēja 75 gadi. Kad ierodamies, jubilāre tikko no lauka uz pagrabu ir atvedusi kartupeļus — jāizmanto saulainās dienas un tos jāsteidz norakt.
Sagaida Pīrādziņš
Pretī mums skrien suns Pīrādziņš. “Kad pirms pāris gadiem dēls man viņu atveda kā mazu kucēnu, viņš paslēpās zem automašīnas un nelīda ārā. Tad dēls sāka dziedāt: “Pīrādziņ, nāc ārā”, un kucēns paklausīja. Kopš tās reizes viņš arī dabūja savu vārdu — Pīrādziņš,” stāsta jubilāre. “Viņš ir gudrs suns — sargā māju, nevienu pāri slieksnim nelaiž, bet man klausa.”
Pagalmā skraida arī bariņš mazu kaķēnu. “Kaķene viņus atveda parādīt, kad mazajiem jau bija atvērušās actiņas, bija žēl tādus “laist jūrskolā”. Tik skaisti! Varbūt gribat kādu? Labprāt uzdāvinātu,” viņa piedāvā. “Toreiz teicu — lai jau dzīvo, maizītes visiem pietiks. Lielie kaķi bieži atnes parādīt noķertas peles vai kurmjus. Kādreiz mums bija govis un cūkas, bet tagad nekādus lopus vairs nekopju, arī trušus ne, mazdēls pienu man un kaķiem atved no dēla saimniecības, viņš nodarbojas ar lopkopību.”
Iemūrē gadaskaitli
“Agrāk, kad strādāju kantorī par grāmatvedi un kasieri, jubilejas vienmēr svinējām, bet tagad — ko nu vairs svinēšu!” teic Aina Gailīte. “Kad Viesītē pabeidzu vidusskolu, sāku strādāt Vārnavas kolhozā par grāmatvedi un kasieri, jo tur vajadzēja darbinieku. Gribēju mācīties tirdzniecības lietas, tomēr paliku šajā darbā, un tā visu mūžu. Kad kolhozu likvidēja, apvienojot ar lielāku, mums ieteica doties uz Salu vai Sunāksti. Es jau ļoti gribēju uz Salu, bet vīrs Jānis izdomāja, ka jāpārceļas uz Sunāksti, jo te ir viņa dzimtā puse. Šajā mājā dzīvojam kopš 1974. gada — kad atnācām, māja jau bija, un vīrs uzcēla arī pagrabu, iemūrējot šo gadaskaitli.”
Lukturi zem soliem
“Jānis man bija pazīstams kopš skolas laikiem, bet tuvāk iepazināmies Vārnavā — tā kā strādāju kantorī, man ar daudziem bija jākārto darba lietas. Viņš iepatikās, jo spēlēja kolhoza orķestrī — tajā bija 18 dalībnieku! Jānis pūta tauri, sita bungas, spēlēja akordeonu,” stāsta jubilāre. “Kolhoza vadība nopirka visus mūzikas instrumentus, kādus vien vajadzēja, un balles notika orķestra pavadījumā. Mums bija labs priekšnieks. Vēl šodien atceros — ziemā ciema tantiņas bija sanākušas uz balli mūziku klausīties, bet lukturus, ar kuriem apgaismoja tumšo ceļu, salika zem soliem. No mājām līdz darbam bija četri kilometri. Atnācu no darba, ļoti gribēju iet uz kino vai balli, bet vispirms mammai fermā bija jāpalīdz izslaukt 18 govju. Kad padarīju, varēju iet. Vārnavā bija arī ansamblis, man patika tajā dziedāt. Vīrs par mani bija jaunāks, taču mana māte nodzīvoja ilgāk par vīru, viņš saslima un nomira, būdams vēl jauns.”
Sīpolus atsūta pa pastu
“Vasarā dārzā visu ko ziemai izaudzēju, tagad raža jānovāc,” stāsta Aina Gailīte. “Man ļoti patīk puķes, īpaši gladiolas, tulpes. Puķu sīpolus pēc kataloga pasūtu no Holandes, tos atsūta pa pastu. No rīta vispirms aizeju uz dārzu paskatīties, kas tur mainījies. Tagad gladiolas jau noziedējušas, bet dālijas gan vēl zied. Puķu sīpoli jāizrok un jāizkaltē, jānoliek glabāties. Ziemā varēšu atpūsties, adīt, tamborēt, vairāk laika būs žurnālu un grāmatu lasīšanai.”
Atmiņā vēl Kaukāzs
Pagasta pārvaldē uzzināju, ka Ainai Gailītei patīk braukt ekskursijās. “Jā, tā ir jau no Vārnavas laika,” viņa apstiprina. “Toreiz kolhoza priekšsēdētājs man piešķīra ceļazīmi ekskursijai uz Kaukāzu. Tā bija visjaukākā manā mūžā, vēl tagad atceros, kā mēs braucām ar vilcienu, kā devāmies uz Ricas ezeru un citām skaistām vietām. Tagad ekskursijas rīko mūsu kultūras darba organizatore Vineta. Šovasar bijām Jūrmalā, citu gadu devāmies uz Latgali, Latvijā daudz kur esam bijuši. Interesants ir Dieva dārzs netālu no Aglonas — koka skulptūras man ļoti patika. Ekskursijās es vienmēr gribu doties, atlieku visus darbus un braucu. Citi pensionāri, lai gan grūti paiet, ņem līdzi spieķīti un arī brauc. Mums, pensionāriem, ekskursijas ir vajadzīgas, jo tās dod prieku dzīvot.”
