Kokneses evaņģēliski luteriskā baznīca tikko nosvinēja 320. dzimšanas dienu.
Kokneses evaņģēliski luteriskā baznīca tikko nosvinēja 320. dzimšanas dienu. Viena no vecākajām draudzes loceklēm ir koknesiete Aina Blūzmane.
Ar Ainas kundzi ir patīkami sarunāties — vienmēr optimistiska, dzīvesprieka pilna, darbīga, izskatā krietni jaunāka par nodzīvotajiem gadiem. Citiem viņa saka: “Ar mani vienmēr kopā ir Dievs!”
Žēl ērģeļu
— Mūsu baznīca ir pārdzīvojusi dažādas valsts iekārtas un valdīšanas režīmus. Krievu okupācijas laikā tā vispār nedarbojās, bet nu jau vairāk kā 15 gadu ļaunā vara ir zudusi, bet Dievs — palicis. Nebrīves gados mūsu baznīca daudz pārcietusi, īpaši žēl veco ērģeļu, kuras laikam kādam traucēja, jo tās pilnībā izjauca.
Tagad baznīca ērģeles atguvusi, bet to pilnīgai atjaunošanai vajag daudz naudas, kas draudzei diemžēl nav.
Palīdz lūgšanas
— Vecāki mani audzināja kristīgā garā, jau no bērnības, — stāsta Ainas kundze. — Viss mans mūžs, 82 gadi, ir nodzīvots ar ticību Dievam. Un tas ir bijis raibs kā dzeņa vēders. Visdrūmākajos un grūtākajos laikos vienmēr esmu ticējusi Dieva žēlastībai un palīdzībai.
Vissmagākais dzīves posms ilggadējai draudzes loceklei saistīts ar izsūtījumu Sibīrijā.
— Esmu pārliecināta, ka tikai paļaušanās uz Dievu man palīdzēja pārdzīvot tās šausmas un es varēju atgriezties Latvijā. Tur, Sibīrijā, mēs katru vakaru lūdzām Dieviņu, lai palīdz mums atgriezties dzimtenē. Kā lūgšanu skaitījām arī Dāvida dziesmu, — saka koknesiete.
— Arī vēlāk, pēc atgriešanās, dzīvē ir bijuši grūti brīži, kad sirds sāpēja no bēdām, raizēm un netaisnības. Sastapu arī cilvēkus, kuri vēlēja ļaunu, bet tam visam esmu tikusi pāri ar Dieva žēlastību un lūgšanām. Un labestība arvien uzvarēja, bet ļaunais saņēma atmaksu. Arī pēdējos gados esmu izjutusi Dieva gribu un žēlastību. Vai tas nav Dieva brīnums, ka šogad piepildījās mans ilgi lolotais sapnis un es biju Francijā?
Arī tagad regulāri lūdzu Dievu, pateicos par katru nodzīvoto dienu un izlūdzos žēlastību nākamajai dienai.
Divējādi apmeklētāji
Lai ekskursanti varētu apskatīt vienu no vecākajiem Latvijas dievnamiem, Kokneses baznīcā regulāri dežurē draudzes locekļi, arī Ainas kundze. Pa šiem gadiem sakrājušies dažādi vērojumi:
— Ir cilvēki, kuri baznīcā ienāk klusi, pieklājīgi, iededz svecīti, palūdz Dievu. Viņi saprot, ka tas ir dievnams ar svētu auru, zina, kā tajā jāuzvedas. Viņi interesējas par baznīcas vēsturi, izsaka nožēlu, ka mums nav ērģeļu. Bet ir arī tādi apmeklētāji, kuri iekšā nāk skaļi, bravurīgi, bārstot pārmetumus baznīcēniem. Nekādas godbijības! Var just, ka šie cilvēki ir ļauni un neapjēdz, ko dara. Gribētu, lai arī neticīgie saprastu, ka paļaušanās Dievam viņiem grūtā brīdī var palīdzēt.
