Iršu pagasta visvecākā iedzīvotāja ir Alma Celmiņa, dzimusi 1915. gada 19. februārī. Šodien viņa svin savu dižo 90 gadu jubileju. Es Almas kundzi pazīstu jau 60 gadu, tāpēc gribu pastāstīt dažas epizodes no viņas garā un labestības pilnā mūža.
Iršu pagasta visvecākā iedzīvotāja ir Alma Celmiņa, dzimusi 1915. gada 19. februārī. Šodien viņa svin savu dižo 90 gadu jubileju. Es Almas kundzi pazīstu jau 60 gadu, tāpēc gribu pastāstīt dažas epizodes no viņas garā un labestības pilnā mūža.
Jāņa un Marijas Krūmiņu ģimenē Alma bija pirmdzimtā, tad vēl Anna, Pēteris un Elza. Viņi bija rentnieki Ērgļu apkaimē ar latvieša mūžseno sapni par savu zemes stūrīti. No paaudzes paaudzē kristieši, visi kristīti, iesvētīti un laulāti baznīcā. Ja cilvēkiem dzīvē radās sarežģījumi, Marija spēja nomierināt gan ar Dieva vārdu, gan ar savu dzīves pieredzi. Viņas pagalmā ziedēja puķes no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Marija prata darināt skaistus bēru vainagus un līgavu pušķus. Izlīdzēja kaimiņiem. Viņas labestību mantojusi arī Alma.
Vasarā palīdz vecākiem
Krūmiņu ģimene savās rentnieku gaitās 1933. gada pavasarī nonāca Blaumaņa “Brakos”, kur saimnieks bija rakstnieka tuvs radinieks. Viņu ģimene ziemā dzīvoja Rīgā, bet vasarā “Brakos”. Vēlāk arī Alma ziemā devās viņiem līdzi par bērnaukli, bet vasarā palīdzēja vecākiem. Tajos laikos “Brakos” vēl nebija muzeja. Kungu galā dzīvoja saimnieki, bet saimes galā — rentnieki. Zeme neiekopta, bija daudz jāstrādā, lai nopelnītu naudu iztikai un rentei.
Tomēr jau tajos laikos “Brakos” ieradās ekskursanti — rakstnieka talanta cienītāji. Retāk kājāmgājēji, visbiežāk ar velosipēdiem. Viņi lielākoties bija skoloti ļaudis — studenti, skolotāji, mākslinieki, kultūras darbinieki.
“Braku” dievgalds
Parasti ekskursanti vēlējušies “Brakos” ieēst launagu un padzerties svaigu lauku pienu. Almai allaž cienasts bijis pa rokai — piens, pašcepta maize, siers un sviests. Daudzi viņas vienkāršo maltīti nosaukuši par “Braku” dievgaldu. Arī maksājuši dāsni. Pat tēvs pārstājis dusmoties par aizlijušo sienu vai nenopļauto pļavu.
Blaumaņa taciņas augstākajā vietā bijis skaists skats uz palejā tālēs grimstošiem mežiem. Tur ekskursanti parasti apstājušies, lai vērotu skaisto ainavu.
Mīlestības un maldu ceļi
Pēc septiņiem gadiem “Braki” bija jāatstāj. 1940. gadā Krūmiņu ģimenei piepildījās sapnis par savu zemes stūrīti. Viņi ieguva saimniecību bijušajā Iršu kolonijā. Māja bija uzkalniņā, bet aiz kalna līkločupīte ar ievām un apiņiem noaugušu krastmalu. Īpašumam izdomāja visskaistāko vārdu — “Mētras”. Dzīve vairs nebija mierīga, jo Latviju okupēja padomju karaspēks, tomēr jaunie saimnieki bija enerģijas un darbaprieka pilni. Varēja dziedāt korī, apmeklēt jauniešu saietus un balles. Iršos bieži ieradās dedzīgs aģitators, Madonas apriņķa komjaunatnes pirmais sekretārs Štauers. Sajūsmā par viņa solīto jauno dzīvi daļa jauniešu un arī Alma iestājās komjaunatnē. Viņa kļuva par Iršu pagasta pirmo bibliotekāri.
Tad Alma sastapa visburvīgāko puisi — Vladimiru Celmiņu. Viņu sirdīs uzziedēja mīlestības puķe un pārliecība, ka dzīves ceļš ejams kopā. Arī brālis Pēteris bija atradis sirdsmīļo meiteni visam mūžam — Melitu. 1941. gada pavasarī vienā dienā “Mētrās” notika kāzas abiem pāriem. Vispirms reģistrēšanās pagastmājā, pēc tam laulības Liepkalnes luterāņu baznīcā.
“Vairogos” ģimene sakuplo
Pēc kāzām Vladimirs Almiņu aizveda uz savu vecāku mājām “Vairogiem”. Alma ieguva labestīgus vīra vecākus, bet vecie Celmiņi — mīļu vedekliņu un reizē meitu, jo viņu ģimenē bija tikai dēli. Tomēr jaunās ģimenes laimi traucēja Almas neapdomīgais solis, iestājoties komjaunatnē. Uzzinājis, ka viņa, komjauniete, laulājusies baznīcā, Štauers kļuva nikns, pat draudēja Almai. Tuvinieki baidījās, bet padomju valdība, par laimi, ilgi nepastāvēja. Arī vācieši meklēja bijušos komjauniešus un aktīvistus. Vladimira brāli arestēja par aktīvu darbību padomju laikā, un viņš pazuda uz visiem laikiem.
Juku laikā Almai piedzima dēls Andris. Vēl bija gaidāmas bēgļu gaitas un fronte. Izpostītajā saimniecībā bija grūti sākt dzīvi. Tad Almai iežēlojās sirds par septiņgadīgo krievu bēgļu meitenīti Mariju Naskovu, kura nežēlīgajā krievu ģimeņu pārvietošanas laikā bija pazaudējusi savus piederīgos un kopā ar svešiem ļaudīm nonākusi Iršos. Audžutēvs viņu nesūtīja skolā, bet Marija to ļoti gribēja. Pēc vienošanās ar mājiniekiem Alma meitenīti pieņēma kā īstu meitu un Andrītim māsiņu. “Man Dievs nepiedotu, ja es šo meitenīti atstātu likteņa varā un bez skolas.” Marija bija neparasti centīga, klusa un pieklājīga. Pēc dažiem gadiem ģimenē piedzima otrs dēls Uldis. Abi zēni mīlēja Mariju kā māsu.
Nodibināja kolhozus, bet dzīve neuzlabojās. Darbs smags, algas nekādas. 1953. gadā piedzima pastarīte Nora. Nu Celmiņu ģimenē bija jau četri bērni. Alma un Vladimirs strādāja cūku fermā, bet no “Vairogiem” uz darbu vajadzēja tālu iet. Viņi nolēma pārcelties uz dzīvi vecā mājā.
Tek kā irbīte
Draudzīgajai ģimenei lielajā istabā vietas pietika. Alma visus bērnus mīlēja vienādi, vienādi dalīja gardos kumosiņus un skoloja. Marija jau mācījās tehnikumā, atbrauca mājās tikai brīvlaikā. Pagāja gadi. Arī dēli izskolojās, apguva amatu un aizgāja savā dzīvē. Marija Gulbenes pusē strādāja kādā kolhozā par agronomi, apprecējās, audzināja divas meitas, bet savu mīļo māmiņu, tēti, māsas un brāļus nekad nav aizmirsusi apsveikt jubilejās un apciemot.
Īstā meita palika strādāt Rīgā. Kādreiz dzīvības pilnajā istabā nu viņi bija tikai divatā ar Vladimiru. Tomēr drīz Alma palika viena, jo vīrs pāragri aizgāja mūžībā. No bēdām un izmisuma glāba darbs. Alma strādāja par veterinārārstes palīdzi. Vairs neprata iet soļiem, bet tecēja kā irbīte. Paziņas aizrādījumam, ka laiks būtu samazināt darba slodzi, Alma atbildēja: “Man žēl slimo lopiņu un arī saimnieku, kuriem būtu zaudējumi, ja dzīvnieks nobeigtos. Ja būtu jauna, mācītos par veterinārārsti.” Darbs bija viņas sirdslieta.
Pagāja gadi. Klāt bija Almas 70 gadu jubileja, un tieši tad Alma aizgāja pensijā. Apsveikt bija ieradušies daudzi Iršu ļaudis no dažādām iestādēm. Visi atcerējās gadījumus, kad viņi baudīja Almas labestību. Almai dzīvē nav bijis neviena ļauna cilvēka. Viņa vienmēr teica: “Šim cilvēkam taču ir laba sirds. Viņš tikai nomaldījies no pareizā ceļa. Lūgsim Dievu. Tas viņu uzvedīs atpakaļ uz pareizās takas, un viss būs labi.”
Ievziedu laikā savās mājās
Nu jau divdesmit gadu Alma ir pensijā. Nav vairs “irbītes tecējuma”, var pastaigāt tikai ar kruķu palīdzību. Ziemā viņa dzīvo pie vecākā dēla Andra Pļaviņās, bet, kad sākas ievziedu un lakstīgalu laiks, Alma atkal ir “Eglītēs” — savā istabā, īstajās mājās. Tur viņas bijušie darbabiedri, netālu arī “Mētras”, kur saimnieko brāļadēls ar ģimeni, Iršu centrā dzīvo brāļameita Maija ar savām meitām. Tur viņu aprūpē un katru dienu apciemo Maijas meita Baiba, jo viņas ģimene apstrādā “Eglīšu” zemi. Iršu kapos dus Vladimirs, brālis Pēteris un māsasdēls Auseklis, un vēl daudzi mīļi kaimiņi.
Adīt un lasīt Almas kundze nevar. Klausās radio, skatās televīziju un gaida ciemiņus. Bieži atbrauc tuvinieki, apciemo draudzenes un kaimiņienes. Almiņas sejā nav zudis labestīgais smaids un rāmā, nomierinošā balss.
