Kad tiekos ar aizkrauklieti Aināru Paegli, viņš ir nesen atgriezies no Aglonas. Viņa mātes dzimtā puse ir Latgalē, kur ticībai ir liela loma cilvēka dzīvē. Ainārs ir kristīts katolis, bet ikdienā šīm lietām neiznākot laika pievērst uzmanību. Tomēr aizbraukt uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā gribējies. Svētajā misē bijis arī pērn, bet, tā kā ir atvaļinājums, šoreiz vēlējies redzēt un piedzīvot arī nakts Krustaceļu.
Pirmie notikuma
vietā
— Kāds ir iespaids par Aglonā redzēto?
— Daudz cilvēku, un visi ar svecītēm rokās. Skaisti. Arī svētavotu apmeklējām, tur gan vajadzēja izstāvēt lielu rindu pēc ūdens. Ikdienā neko tādu nevar piedzīvot. Tā kā šobrīd ir atvaļinājums, cenšos vairāk atpūsties un paceļot tepat pa Latviju. Sāku ar Aglonu.
— Kur strādājat?
— Man ir divas darbavietas — Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Aizkraukles iecirknī un strādāju arī par autovadītāju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Aizkraukles brigādē. Meklējot otru darbavietu, kur papildus nopelnīt, izvēlējos “ātros”. Abi ir operatīvie dienesti, un mani saista šāds darbs. Abi ir līdzīgi, jo nereti tāds kontingents, ar kādu saskaries ikdienā, ir gan policijā, gan neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā — kādam ir nepieciešama palīdzība un kādam jāliek “piebremzēt”. Ja kāds pamatīgā alkohola reibumā jānogādā ārstniecības iestādē, līdzi dodas arī kolēģi no policijas. Tā ka daudz kas pārklājas. Kad vēl strādāju ceļu policijā, pirmie uz nelaimes gadījuma vietu devās “ātrie” un tad mēs, bet, esot otrajā darbā, notikuma vietā iznāk būt pirmajiem. Abās vietās jāstrādā ātri, operatīvi un tajā pašā laikā jāsaglabā miers.
Izvairās no rutīnas
— Kāpēc izvēlējāties kļūt par policistu?
— Mazotnē biju sliktais puika, un tagad tas laiks valstij un vecākiem jāatstrādā (smaida — aut.) Ja nopietni, tas laikam bija bērnības sapnis. Par to biju pārliecināts jau sen un domas nemainīju. Vīlies šajā profesiju neesmu joprojām, lai arī šķiet, ka policista tēls sabiedrībā nav pats labākais. Lielākā daļa cilvēku, ieraugot policistu uz ielas, domā, ka tūdaļ sekos sods. Tomēr tā nevajadzētu būt. Kaut kas tajā visā jāmaina. Tāpat domāju, ka soda palielināšana dzērājšoferiem dod tikai īslaicīgu efektu. Pāris mēnešu šādu gadījumu ir mazāk, bet pēc tam viss ir, kā ierasts. Cilvēki acīmredzot pie tā pierod un vairs nerespektē noteikumus. Vairāk jāstrādā ar sabiedrību un bērniem.
— Kādā ir neatliekamās medicīniskās palīdzības autovadītāja ikdiena?
— Dodoties izsaukumā kopā ar brigādi, nevari būt tikai autovadītājs. Ir jāpalīdz mediķēm, jo situācijas ir dažādas. Liela problēma ir arī suņi, kas palaisti brīvībā. Esam ievērojuši, ka pilnmēness patiesi ietekmē cilvēka veselību, īpaši emocionālo, jo šajā laikā izsaukumu skaits palielinās. Ir jau arī mierīgas maiņas. Tāpēc man abi darbi patīk, jo nav ikdienas rutīnas. Laikam nevarētu sēdēt birojā pie datora. Patīk arī braukt ar automašīnu. Tā kā uz Aizkraukles slimnīcu cilvēkus vairs nevedam, bet galvenokārt uz Jēkabpili vai Rīgu, ceļā paiet daudz laika. Pēc iespējas ātrāk un drošāk pacients jānogādā slimnīcā. Cilvēki, pie kuriem dodamies, lielākoties ir ļoti atsaucīgi un pateicas, jo mediķi viņiem ir palīdzējuši.
— Vai abiem darbiem pietiek laika?
— Kad vēl strādāju maiņu darbu kā ceļu policists, bija grūtāk, bet tagad līdz ar paaugstinājumu darba laiks ir mainījies. Policijā esmu no pirmdienas līdz piektdienai, bet sestdienās “ātrajos”. Tā ka vienīgā brīvdiena man ir svētdiena.
Skriet vairs
negribas
— Vai, redzot nelaimes gadījumus uz ceļiem, pats vairāk domājat par to, kāds esat autobraucējs?
— Tas ļoti ietekmē. Interesanti, ka jaunajiem policistiem, kuri sāk strādāt, vienmēr pirmajās maiņās ir kāda avārija ar cietušajiem vai bojāgājušajiem. Lielākoties avārijas notiek nepareizi izvēlēta ātruma vai braukšanas dzērumā dēļ, izplatīta arī apdzīšanas noteikumu pārkāpšana. Vienu brīdi vairāk bija ar dzelzceļu saistītu nelaimes gadījumu. Ikdienā to visu redzot, kāja no gāzes pedāļa atlaižas. Skriet vairs negribas.
— Kā iemācījāties vadīt automašīnu?
— Šo prasmi apguvu Guntara Sovāna, Aizkraukles neatliekamās medicīniskās palīdzības vecākā autovadītāja, vadībā. Man bija apmēram desmit gadu, un es ļoti gribēju mācīties braukt. Tā iznācis, ka tagad abi esam kolēģi. Kad pienāca laiks, autovadītāja apliecību ieguvu bez problēmām.
— Kāda bija jūsu pirmā automašīna?
— Kā jau lielākajai daļai puišu — BMW. Tagad to esmu nomainījis pret VOLVO.
Kā otrā
māmiņa
— Pat labi nepazīstot, var just, ka esat aktīvs cilvēks, kuram grūti nosēdēt uz vietas.
— Laikam jau tāpēc man arī patīk strādāt operatīvajos dienestos. Jau no mazotnes dejoju tautasdejas. Par to jāpateicas skolotājai Unai Staklei, kura šajā ziņā man bijusi kā otra māmiņa. Nedejoju tikai kādā 8. vai 9. klasē. Tas bija vecums, kad gribējās vairāk būt ar draugiem un bija pat neērti atzīties, ka iešu dejot, nevis spēlēt bumbu. Tomēr tas ātri pārgāja. Tagad esmu kolektīvā “Pēda” Aizkrauklē un cenšos izbrīvēt laiku mēģinājumiem. Šovasar piedalījāmies arī Dziesmu un deju svētkos. Man tie bija trešie svētki, kuros esmu bijis kā dalībnieks, un izjūtas vienmēr ir fantastiskas, kad vienā koncertā pulcējas dejotāju tūkstoši. Latviešu tautasdejas ir skaistas, bet interesantākas šķiet jaunrades dejas, un tad ir lielāka “dzirkstelīte” dejojot. Kopā ar kolektīvu ir iespēja doties arī ārzemju braucienos, un tā ir lieliska izdevība apskatīt pasauli. Kolektīvā diemžēl trūkst puišu. Dejotāju meiteņu allaž ir vairāk.
Sapnis par Ameriku
— Vai ir vēl kāds vaļasprieks?
— Varu kopā ar draugiem aizbraukt makšķerēt vai sēņot, bet par vaļasprieku to nenodēvēsi. Tajā interesantākais šķiet pats process, jo tā īsti negaršo ne zivis, ne sēnes. Sportam arī nav laika, bet fiziskajā formā sevi uzturu, jo katru gadu policijā jākārto fiziskā pārbaude. Mēģinu saņemties vakaros paskriet krosu, bet vēl tas nav izdevies. Varbūt atvaļinājumā…
— Patīk ceļot?
— Ļoti, bet bieži tas neizdodas. Galvenokārt esmu kopā ar dejotājiem, daudzas valstis apskatītas. Tagad mans sapnis ir pabūt Amerikas Savienotajās Valstīs. Tas laikam televīzijas ietekmē, jo Amerika taču ir lielo iespēju zeme.
— Vai pašam nav bijusi vēlme dzīvot un strādāt ārzemēs?
— Lai ārzemēs strādātu, jāzina valoda, jo bez tās grūti, ja nu vienīgi vari mandarīnus vai sēnes lasīt, bet tas mani nemaz nesaista. Arī celtnieks nevarētu būt. Ja esi ieguvis izglītību, tad gribas darīt atbilstošu darbu. Krīzes laikā no policijas daudzi aizgāja, jo algas ļoti “apgrieza”. Tagad palikuši tie, kuriem tas ir sirdsdarbs. Tā ka arī es uz svešām zemēm neskatos.
— Kā jūs pats sevi raksturotu?
— Kā jau Skorpiona zīmē dzimušam man ir smags raksturs. Tāpēc paldies manai meitenei, kas mani pieņem tādu, kāds esmu. Skorpioniem patīk kādam iedzelt, lai pēc tam justos labāk. Reizēm jau tā iznāk, bet no negatīvās enerģijas mēģinu atbrīvoties kustoties — dejojot.
