Es neesmu čakls baznīcā gājējs, taču ir kāda tradīcija, ko ievēroju nu jau vairākus gadus. Ziemassvētku vakarā mana ģimene dodas uz dievnamu. Ne tāpēc, lai izsūdzētu grēkus vai pielūgtu kādus augstākus spēkus, bet lai izbaudītu to īpašo svētku sajūtu, kādu var gūt vienīgi tur, uz mirkli aizmirstot ikdienas steigu, svētku galdu un dāvanas zem eglītes.
Atmiņā palicis mācītāja teiktais: miers, mīlestība un saticība ģimenē ir augstākā no vērtībām, kuras mums dotas, bet mājas — tā ir vieta, kur šīs vērtības glabāt. Manai ģimenei šogad izdevies no nelielas saimniecības ēkas radīt mājas, kurās arvien gribas atgriezties, kur valda miers un klusums, kur krāsnī sprakšķ malka, piepildot ar siltumu ne tikai telpu, bet arī dvēseli. Varbūt tikai tagad tā pa īstam esmu sapratis, ka vārds “mājas” nozīmē daudz vairāk nekā telpu, kurā dzīvojam. Tā ir vieta, kur dzimst un rod pamatu jauni sapņi, vieta, kur var justies laimīgs.
