Pilsētas meitenei Sintijai Leimanei Nereta bērnībā bija vieta, kur pie vecmāmiņas pavadīt vasaras, taču pēdējos divus gadus Sintija šo vietu uzskata arī par savām mājām. Pirmā nedrošība, kā un vai varēs iedzīvoties laukos, jau aiz muguras — Sintija otro gadu veiksmīgi vada Neretas kultūras nama sieviešu vokālo ansambli, bet kāda īpaša cilvēka ienākšana viņas dzīvē mudina domāt, ka ar laiku Neretā viņa varētu palikt pavisam.
Nereta — bērnības zeme
— Pastāsti, kā esi iejutusies Neretā?
— Nereta ir mana bērnības zeme, mūsu senču dzimtā puse, no šejienes cēlusies vecmāmiņas dzimta. Padomju laikā vecmāmiņa pārcēlās dzīvot un strādāt uz Ķekavu, arī es tur esmu uzaugusi. Vēlāk, kad radās iespēja atgūt senču īpašumus, vecmāmiņa mantoja zemi Neretā un, aizejot pensijā, atgriezās Neretā un sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Viņa arī mūs, pārējos, atgrieza Neretā, jo paši to noteikti nekad neizdarītu. Te pavadītas manas vasaras un skolas brīvlaiki, tomēr Neretā man līdz šim nebija sava vecuma draugu un paziņu. Saprotot, ka vienai kļūst par grūtu saimniekot lauku īpašumā, vecmāmiņa nopirka māju Neretas centrā, ko tagad jau vairākus gadus par savām mājām saucu arī es. Sākumā bija grūti iedomāties, ko es te darīšu, kā es dzīvošu laukos. Nu var teikt, ka esmu iejutusies, man te patīk.
— Zinu, ka esi “uz riteņiem”, jo pamatdarbs tev nav Neretā. Kāds šobrīd ir tavs dzīves ritms?
— Mans pamatdarbs jau sesto gadu ir Iecavas novada Dzimtmisas pamatskolā. Tur pavadu trīs dienas nedēļā — 1. — 9. klases skolēniem mācu mūziku un vadu arī ansambli. Pirms kāda laiciņa pastrādāju Neretas bērnudārzā par mūzikas skolotāju, un tobrīd mani uzrunāja kultūras nama vadītāja, piedāvājot vadīt sieviešu vokālo ansambli. Šis piedāvājums bija negaidīts pavērsiens un iespēja gūt jaunu pieredzi. Atskārtu, ka man ļoti patīk strādāt ar pieaugušajiem, jo tas pilnveido arī mani. Šis darbs ir nākamais pakāpiens attīstībā, jo darbā ar bērniem tomēr nav tādas iespējas. Arī Elkšņu pagastā vadu vidējās paaudzes sieviešu ansambli, bet Lonē strādāju ar vecākā gadagājuma kundzēm.
— Kā izdevās rast kopīgu valodu ar dziedātājām?
— Sākumā ļoti uztraucos, kā mani pieņems. Domāju, ka izdevies ļoti labi. Repertuāru mēs kopīgi pārrunājam. Nav tā, ka es atnāku ar kādu dziesmu un paziņoju, ka tagad to dziedāsim, jo es tā vēlos. Ņemu vērā, kādas lielākoties ir dziedātāju vēlmes un iespējas to nodziedāt. Līdz šim manas un dziedātāju vēlmes sakrīt un par dziesmu izvēli daudz nav jādebatē. Vienīgais, ko cenšos ievērot — nākamā dziesma jāizvēlas mazliet sarežģītāka nekā iepriekšējā, lai būtu mērķis, uz ko tiekties un ko censties sasniegt. Neretas sieviešu vokālais ansamblis ļoti profesionāli spēj nodziedāt arī trīsbalsīgas dziesmas, jo dalībniecēm ir liela pieredze, kas iegūta daudzus gadus dziedot. Katram vecumam vajadzīga sava attieksme.
“Meitene akordeonu nespēlēs!”
— Vai atceries, kā sākās tava aizraušanās ar mūziku?
— Mamma ir stāstījusi, ka es jau agrā bērnībā esmu “spēlējusi klavieres” uz gultas gala. Kad mamma mani pirmo reizi aizveda uz salonu Rīgā, kur varēja apsēsties pie klavierēm, mani pārņēma tik fantastiska sajūta, it kā tā būtu mana vieta. Es pie klavierēm jutos ērti un pārliecinoši, mamma to pamanīja, un no piecu gadu vecuma es klavierspēli apguvu pie privātskolotāja. Vēlāk — mācības mūzikas skolā, uz kuru mani aizveda vecmāmiņa. Gribēju mācīties klavierspēli un kļūt par pianisti, taču mūzikas skolas direktore toreiz sacīja: dzīvē gadās tā, ka klavieres visur līdzi nepaņemsi, bet ir cits mūzikas instruments — akordeons. Un tā viņa mūs ar vecmāmiņu pierunāja mācīties spēlēt akordeonu. Pārbraucām mājās, bet mamma dusmīgi iesaucās, ka “meitene akordeonu jau nu nekādā gadījumā nespēlēs”! Bet tā tomēr notika, ka galvenais instruments, ko apguvu mūzikas skolā, bija akordeons, paralēli, protams, spēlēju arī klavieres. Tagad esmu ļoti priecīga, ka iemācījos spēlēt akordeonu un varu to izmantot pasākumos un priekšnesumos. Vēl man ir sapnis iemācīties spēlēt ģitāru, pamatus jau esmu apguvusi, domāju, ka man izdosies.
— Kāpēc izvēlējies kļūt par mūzikas skolotāju?
— Tas nebija strikti noteikts mērķis, ko vēlējos sasniegt, drīzāk tas notika pats no sevis. Atceros, kā bērnībā ar draudzenēm labprāt spēlējām skolu un es biju skolotāja, man patika mācīt. Pēc pamatskolas beigšanas mācības turpināju Jelgavas mūzikas koledžā, kur mācījos par ansambļa vadītāju. Zināju, ka vēlos turpināt studijas, gribēju zināšanas paplašināt, lai esmu zinoša ne tikai šaurā jomā, un izvēlējos pedagoģiju. Man vienmēr paticis darbs ar bērniem un pašai liekas, ka mēs labi saprotamies. Izvēloties studēt mūzikas pedagoģiju, apzinājos, ka skolotājas darbs nav no “saldākajiem”, ne no labāk atalgotajiem, taču tā bija mana profesija, mana vieta. Augstskolā tiku budžeta grupā, un tas bija liels atspaids ģimenei, jo naudas, ko samaksāt par studijām, nebija.
Iedvesmo Šimkus un Čaikovskis
— Kāda mūzika tevi iedvesmo?
— Man ļoti patīk klasika, īpaši Čaikovska skaņdarbi — “Riekstkodis”, “Gulbju ezers”, “Romeo un Džuljeta”, šī mūzika mani ļoti saista. Andrea Bočelli mani fascinē kā personība, ļoti patīk viņa balss. Arī latviešu pianists Vestards Šimkus mani uzrunā — viņa mūzikas izjūta un muzikalitāte iedvesmo. Mūsdienās ir ļoti daudz iespēju pasaules mēroga zvaigžņu koncertus klausīties Latvijā, par ko pirms desmit un vairāk gadiem varējām tikai sapņot. Pirms dažiem gadiem apmeklēju Andreas Bočelli koncertu Rīgā, un tā bija neaprakstāma izjūta dzirdēt un redzēt viņu klātienē. Laiku pa laikam ikvienam vajadzētu šīs iespējas izmantot, jo koncertos var gūt ļoti lielu pozitīvo lādiņu. Man tas ir ļoti vajadzīgs, cenšos vismaz reizi mēnesī apmeklēt kādu koncertu, lai gūtu iespaidus un radošu dzirksti. Nupat biju uz Latvijā pazīstamu mākslinieku koncertu Rīgā, Ģertrūdes baznīcā. Mākslinieki, tik atšķirīgi un ar savu individuālo attieksmi, radīja īstu Ziemassvētku brīnumu.
— Kāda tev šķiet kultūras dzīve laukos?
— Esmu patīkami pārsteigta, ka laukos cilvēki joprojām grib sanākt kopā, apmeklēt pasākumus un viņos ir jūtama sirsnība. Arī Elkšņos un Lonē sievietes atrod brīvu laiku, lai sanāktu kopā un dziedātu, tas viņu dzīvei dod pozitīvu lādiņu. Man liekas, ka visi pasākumi, kuros piedalāmies, ir diezgan labi apmeklēti. Svētvakarā Saukas baznīcā dziedājām ar Lones sieviešu ansambli, un dievnams bija ļaužu pilns.
Vienīgais, par ko domāju, ka ir jau vēl dziļāki lauki, kur dzīvo cilvēki, un viņiem nav iespēju saviem spēkiem nokļūt pagasta centrā uz kādu pasākumu. Tas būtu lieliski, ja šos cilvēkus varētu apzināt vai pašvaldība rastu iespēju, lai viņi vismaz reizi mēnesī varētu apmeklēt kādu kultūras pasākumu.
— Ko labprāt dari brīvajā laikā?
— Man patīk kalnu slēpošana, tomēr neesmu pārgalvīgas atpūtas un ekstrēmu sportaveidu cienītāja. Trakas lietas nedaru — no tilta nelēktu, bet ar gaisa balonu gan vēlētos palidot. Šogad pirmo reizi slēpoju gar jūru, man ļoti patika, sapratu, ka tas ir pavisam kas cits, nekā slēpot pa piesnigušu lauku. Piecas stundas slēpojot gar jūras krastu, var gan baudīt dabu, gan fiziski nodarbināt ķermeni, gan sakārtot domas. Vasarā man patīk atpūsties ūdens tuvumā, izmantoju katru izdevību. Studiju laikā dziedāju korī “Balta”, un tas manā dzīvē bija ļoti vērtīgs posms. Mēs sniedzām ļoti daudz koncertu, piedalījāmies dažādos konkursos un ieguvām atzinību Eiropā. No tā laika man ļoti patīk ceļot. Tas paplašina apvārsni. Ceļošana palīdz izvērtēt to labo, kas mums jau ir, un to, uz ko mēs vēlētos tiekties.
Latviju pret Zviedriju nemainītu
— Kad pēdējo reizi biji kaut kur aizceļojusi?
— Pirms trim gadiem biju Zviedrijā, kur gadu nostrādāju Stokholmas latviešu skoliņā. Zviedrijas latvieši, kuri vēlējās savos bērnos saglabāt latvietību, veda viņus uz šo skoliņu, apguvām latviešu tradīcijas, dziedājām dziesmas un rīkojām dažādus pasākumus. Redzēju, ka cilvēki tur ir daudz pozitīvāki, atvērtāki un smaidīgāki nekā Latvijā, tur nebija jūtama tik liela nospiestība un pesimisms. Vidē, kurā es dzīvoju, jutos daudz radošāk un brīvāk, tomēr jau pēc gada atgriezos mājās. Man ļoti trūka Latvijas, māju, ģimenes, ilgāk tur negribēju palikt. Tagad mana labākā draudzene aizbrauca uz Angliju. Sākumā pat neiedomājos, ko tas man nozīmē, bet tagad saprotu, ka esmu viņu zaudējusi.
— Ko tev nozīmē šis laiks no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam?
— Gada beigas man ir pārdomu laiks, satikšanās ar saviem mīļajiem. Šajā laikā izvērtēju sevi, padarīto un izvirzu jaunus mērķus. Šis ir arī piedošanas laiks. Nav nekā tāda, ko cilvēka sirds nespētu saprast, ir tikai lietas, ko prāts atsakās pieņemt. Katram, arī man, dzīvē gadās sliktie un grūtie brīži, bet, ja to nebūtu, vai mēs spētu novērtēt labo, kas mums dots? Ticu, ka Dievs katram no mums ir sagatavojis taku, pa kuru jāiet, tikai katram pašam jāprot saskatīt un izlasīt atstātās zīmes un tās ievērot. Cilvēki mūsu ceļā ir kā mūzikas instrumenti, to skanīgums ir atkarīgs no pirkstiem, kuri tiem pieskaras. Un visskaistākais mūzikas instruments ir cilvēka balss. Gribu vēlēt, lai ikviens no mums būtu skaists un skanīgs instruments, lai nākamajā gadā mēs būtu patiesi pret sevi un apkārtējiem un lai mums netrūkst mīlestības un saticības!
