Nobeigums. Sākums 8. septembra numurā. Liepavotu un parku savā nemirstīgajā darbā “Staburaga bērni” jau 1895. gadā attēloja rakstnieks Valdis.
Nobeigums. Sākums 8. septembra numurā.
Liepavotu un parku savā nemirstīgajā darbā “Staburaga bērni” jau 1895. gadā attēloja rakstnieks Valdis (Voldemārs Zālītis). Par dievišķā klusuma apdvesto parku Valdis raksta: “Kurš gan no mirstīgajiem spēj ieiet bez svētas bijāšanas lielā un bagātā Vīgantes piekrastē, kad viņa stāv savā pilnībā mierīgi un cēli vakara staru spožumā? Tās ir tās pašas maigās staltās liepas, tie paši dižie, stiprie ozoli, par kuriem mums tik daudz stāsta sirmās dziesmas.” Bet ekskursanti varēja noiet pie paša Liepavota avotiņa un, plaukstā iesmēluši ūdeni, ar baudu likt to pie lūpām. Tas lieliski veldzēja un noderēja arī kā veselības ūdens.
Latvijas pērle
Vēl tikai īss brīdis, un priekšā pavērās teiksmainais Staburags. Tā varenumu varēja izjust, paejot tieši tam apakšā un uzkāpjot virsotnē. Un tad atkal nāca prātā Valda “Staburaga bērnu” varoņi Marčs un Jancis, kuri, Staburagu pirmo reizi ieraudzījuši, iesaucās: “Un tad šis ir Staburags! Tas pats, uz kuru devās visi tie daudzie ļaudis no Vidzemes, ir Kurzemes, kā uz kādu brīnumu, tas pats, uz kuru katru svētdienu peldēja cēli lielās ļaudīm pildītās laivas.”
Staburagu izaudzēja mazs ar kaļķiem bagāts strautiņš, rasinādams pāri klinšu pamatam. Ar laiku rags izauga tik liels, ka pārkārās pāri pamatam un nobruka lejā. Viens šāds akmens milzis nogruva 1861. gadā, bet otrs akmens bluķis, pats Staburaga deguns, kas bija tālu pārkāries pār malu, — 1915. gadā. Veltīgi vilkt paralēles, tomēr zīmīgi, ka šie Staburaga klints nogruvuma gadi sakrīt ar visai skaļiem un nozīmīgiem notikumiem Latvijas vēsturē. 1861. gadā Daugavas pretējā krastā sāka klaudzēt dzelzceļa sliedes jaunatklātajā Rīgas—Daugavpils līnijā, bet 1915. gadā šo pusi sasniedza Pirmā pasaules kara dārdi.
Šī apmēram 5000 gadu vecā, dižā šūnakmens klints bija varena arī ziemā, jo atgādināja krāšņas milzu ērģeles ar ledus stabulēm. Taču pats svarīgākais, ka Staburaga cietā akmens sirds patiesi pukst. Teika stāsta, ka reiz te valdījis ļauns ķēniņš bez sirds. Kad beidzot viņš sirdi atguvis, tā sācis gauži raudāt un palicis par raudošu akmeni.
Lai nebojātu dabisko izskatu, mākslīgus celiņus gar liedagu neveidoja, tādēļ, uzmanīgi ejot pa akmeņaino krastmalu, tikai retajam izdevās nostaigāt tā, lai viņu neskartu kāda Staburaga asara. Bet tas tūristiem sagādāja tikai prieku, jo ļaudis uzskatīja, ka tas, kurš mazgājies Staburaga avota ūdenī vai arī to dzēris, kļūs jauns un vesels. Tad pa izbūvētām kāpnēm bija jāuzkāpj 18 metru augstajā Staburaga virsotnē, kura bija ļoti labi sakopta. Te bija izveidoti akmens soli, bet Staburaga avota ūdeni uzkrāja īpašā tvertnē un pa pazemi novadīja uz Staburaga “galvu”. Uzejot pašā ragā, pavērās plašs skats uz Daugavu un Vidzemes krastu, bet ļaudis lejā izskatījās kā mazi rūķīši.
Rīteres grava
Lejpus Staburaga Vidzemes pusē, līkumā, kur Daugava pagriežas uz rietumiem, klinšu sienā pavērās maza tumša sprauga. Tā bija Rīteres grava. Te iebraucām kokiem apaugušos krastos, kuri klusā laikā vārdus raidīja atpakaļ ar tik tīru skaņu, ka prieks bija sasaukties.
Netālu no Kokneses augstā krastā bija Aizelkšņu dzirnavas. Tolaik te bija vienīgā gaisa pārceltuve Latvijā, kura pār Daugavu pārstieptā trosē karājās kā putnu būris. Tajā cēla labības un miltu maisus no Kurzemes krasta uz sudmalām un atpakaļ. Asu piedzīvojumu cienītājiem ieteica izbaudīt šo gaisa braucienu pāri Daugavas viļņu mutuļiem.
Drīz vien laivām bija jābrauc pāri sešus metrus dziļajam Velna atvaram. Tā bija visdziļākā vieta Daugavā šajā posmā, un to jau pa gabalu varēja ievērot pēc nerimstoši mutuļojošā atvara. Teika vēsta, ka velns no šīs vietas paņēma milzīgu akmeni, ar ko aizdambēt Daugavu, un tāpēc radās dziļa bedre.
Altenes pilsdrupas
Nākamā pieturvieta divus kilometrus no Kokneses Zemgales krastā bija Altenes pilsdrupas. Katrai ordeņa pilij mūsu zemē ir sava latviskā puse: tā celta uz latviešu zemes, latviešu spēkiem, sviedriem un asinīm. Tādēļ šī vieta bija noteikti jāapskata. Bruņinieku pils 1416. gadā bija Aizkraukles komtureja pils. Par to saglabājušies drausmīgi nostāsti: pilī bijusi dziļa plēsīgo zvēru bedre, un viņus barojuši ar gūstekņiem un vergiem.
Vidzemes krastā, netālu no Kokneses, ir Dzelzlejas, kur agrāk bija zirgu pasta stacija. Bet ceļmalā, pie Kalnakroga mājām, ir liels Velnakmens ar velna nagu zīmēm. Teikā stāstīts, ka velns šo akmeni nesis, lai aizsprostotu Daugavu, bet iedziedājies gailis, tāpēc velns akmeni nometis zemē, kur tas pārplīsis.
Koknese
Drīz sasniedzām Koknesi — mūsu ceļojuma galamērķi. Jau pa gabalu dabiski aizsargātā vietā redzamas krustnešu laiku pilsdrupas. Šī senatnes pieminekļa drupas slējās galvu reibinošā augstumā divu upju — Daugavas un Pērses — augstajā kraujā. Vēl agrāk te bijusi senču pils, kurā valdījis varonis Koknesis.
Lejā uz terases vīdēja seši zviedru lielgabali. Tos 1868. gada karstajā un sausajā vasarā izvilka no Daugavas. Senās Kokneses pilsdrupas un romantiskā Pērses grava ar gleznaino ūdenskritumu Kokneses vārdu nesa tālu aiz mūsu dzimtās zemes robežām. Sezonas laikā Koknesi, Staburagu un Liepavotu apskatīja tūkstošiem tūristu, lai atkal un atkal varētu stiprināties atziņā, ka mūsu zeme ir skaista, ka te no aizvēsturiskiem laikiem dzīvo varonīga tauta un ka šī zeme mums jāmīl par visu vairāk pasaulē. Jānis Jaunsudrabiņš šo jauko ceļojumu gar Daugavas krastiem no Pļaviņām līdz Koknesei pamatoti nosauca par visskaistāko ceļojumu visā Latvijā, kuru pieredzēt nozīmējot izšūpoties cauri skaistai pasakai.
