Piektdien, 19. oktobrī, Aizkraukles novada kultūras namā ar koncertprogrammu “Latvijas sajūtas” viesosies dziedātāja Jolanta Gulbe un zviedru mūziķis Hanss Anteheds. Mūzikas cienītāji jaunās skaņās varēs dzirdēt populāras latviešu tautasdziesmas un Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, kā arī citu komponistu melodijas.
Koncertprogrammas pamatā ir zviedru mūziķa, aranžētāja un komponista Hansa Anteheda personiski interpretēta latviešu mūzikas un tautasdziesmu izlase, kas veidota no dažādu laiku un žanru skaņdarbiem, kurus viņš iepazinis, esot Latvijā. Pateicoties kora braucienam uz Jūrmalu 2000. gadā, Hanss iemīlēja Latviju, latviešu mūziku un satika savu nākamo sievu Inesi, kura vēlāk kļuva par viņa mūzu un ceļvedi latviešu kultūrā. Atklājot šo jauno mūzikas un mīlestības pasauli, Hanss sāka aranžēt latviešu dziesmas džeza manierē. Viņš laikrakstam “Staburags” sniedza nelielu interviju.
— Vai jums bija kādi stereotipi par Latviju?
— Pirmo reizi šurp atbraucu 2000. gadā koncerttūrē ar Zviedrijas kori, un toreiz es praktiski neko nezināju par Latviju, izņemot to, ko biju mācījies skolā. Kad pamatskolā apguvu ģeogrāfiju, tas bija astoņdesmitajos gados, Latvijā bija padomjlaiks, tāpēc mums nebija daudz informācijas par šo valsti. Mēs domājām, ka latviešu valoda ir līdzīga krievu valodai — tā kā zviedru un norvēģu valoda. Vēstures stundās mācījāmies arī, ka Zviedrija kādreiz kolonizēja Igauniju un Latviju, bet tas arī bija viss.
— Kāds, jūsuprāt, ir tipisks latvietis?
— Katru reizi, kad esmu Latvijā, redzu daudz skaistu sieviešu, kuras ir atbildīgas un čakli strādā, nereti ieņem augstus amatus. Tāpēc teikšu, ka tipisks latvietis ir skaista un gudra karjeras sieviete!
— Vai tiesa, ka latviešu valoda ir ļoti sarežģīta?
— Jebkura valoda savā ziņā ir sarežģīta, un liela loma ir arī tam, vai tā ir pirmā svešvaloda vai trešā, ceturtā. Tas ir tāpat kā ar mūzikas instrumentiem: vieglāk iemācīties spēlēt jaunu mūzikas instrumentu, ja iepriekš jau kāds ir apgūts. Man personīgi latviešu valoda neliekas sarežģītāka, piemēram, par franču valodu.
— Vai jums ir kāds iemīļots latviešu komponista skaņdarbs?
— Man tādi ir vairāki. Līdzās Raimonda Paula un Imanta Kalniņa skaņdarbiem man ļoti patīk tautasdziesmas, piemēram, “Caur sidraba birzi gāju”, “Pusrītā’i saule lēca”, “Gula meitīna” un citas.
— Vai ir kāds moto, devīze, ko atceraties grūtos vai priecīgos brīžos?
— Priecīgos brīžos — dzīvot tagadnē un izbaudīt katru mirkli, bet grūtos brīžos — mācīties no situācijas un skatīties nākotnē, ilgoties pēc kaut kā priecīga.
— Nereti māksliniekiem pirms koncerta ir kāds rituāls. Vai jums ir tāds?
— Nē, rituālu man nav. Es parasti smejos un jokojos ar saviem mūziķiem, jo man ļoti patīk muzicēt.
— Ko jūs domājat par “Jauno vilni”?
— Principā neesmu lielā sajūsmā par mūzikas konkursiem, jo, no vienas puses, liekas absurdi sacensties par gaumi jebkurā mākslas jomā, bet, no otras puses, protams, ir ļoti patīkami uzvarēt. Piemēram, tas, ka mūsu disks “Latvian Sentiments” tika izvirzīts “Gada balvas 2011” nominācijai, sagādāja lielu prieku un gandarījumu.
— Kad māksliniekam vairs nevajadzētu koncertēt?
— Kad viņam vairs nav prieka kāpt uz skatuves un kad viņš vairs neatdod dvēseli mākslai.
— Ticat nejaušībām vai liktenim?
— Tad jau drīzāk nejaušībai, jo uzskatu, ka mēs katrs pats lielā mērā veidojam savu likteni.
— Latviešiem tīk domāt, ka Latvijā ir visgaršīgākais alus, visskaistākās meitenes, visčaklākie ļaudis. Vai varat piekrist kaut vienam no šiem apgalvojumiem?
— Par visskaistākajām meitenēm es, protams, piekrītu, un tā visskaistākā no visskaistākajām ir mana sieva!
