Jānis Kristiāns Rezovskis ir aizkrauklietis. Pērn pabeidzis Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu, šobrīd strādā, bet septembrī dosies mācīties. Pēc iegūtās darba pieredzes — jau ar citu skatījumu un motivāciju.
“Gribu kaut ko vairāk”
“Pēc vidējās izglītības iegūšanas pagājušajā gadā jau biju izvēlējies skolu un specialitāti Rīgā, taču, tā kā nepieteicās pietiekami daudz audzēkņu, grupu neatvēra. Par to, ka nebūs iespējas mācīties, uzzināju augusta beigās un nolēmu gadu pastrādāt. Vidējā izglītība ir, taču ar to nepietiek, gribu kaut ko vairāk,” stāsta Jānis. Kopš sāktas darba gaitas, uzkrāta pieredze, sapratis, ka iepriekš izvēlēto specialitāti neapgūs. Vēl ir pavisam nedaudz laika izlemt, tomēr tagad uz jauno mācību iestādi puisis dosies ar citādu skatījumu un motivāciju.
Jānis izsakās atzinīgi par nākotnē iecerētajām reformām izglītības sistēmā: jaunais izglītības standarts paredz, ka viena no pārmaiņām būtu vidusskolā — plānots pēdējā klasē apgūt tikai četrus piecus mācību priekšmetus, katrs varētu izvēlēties sev interesējošo virzienu — eksakto vai humanitāro — un tad padziļināti sagatavoties izvēlētajai studiju jomai. “Manuprāt, tas būtu ļoti noderīgi, ļautu padziļināt zināšanas konkrēti interesējošos priekšmetos. Beidzot vidusskolu, daļai jauniešu ir mērķis, daļa nākamo profesiju izvēlas pēdējā brīdī, vienkārši tāpēc, ka kaut kas jādara — tā bija arī man.”
Vēl mācoties Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, Jānis ieguva autovadītāja apliecību. Visiem skolēniem bija tāda iespēja — kādēļ neizmantot, nu jau pie stūres divu gadu pieredze. Jānis sevi raksturo kā apdomīgu, prātīgu autovadītāju. “Runājot par grozījumiem, kas plānoti saistībā ar jauno autovadītāju apmācību un autoskolām — par braukšanas stundu skaita palielināšanu, obligāto braukšanu tumsā, ziemā un ko tik vēl ne, uzskatu, ka tie veikti ar vienu domu — vairāk nopelnīt uz apmācāmo rēķina. Protams, autoavāriju Latvijā ir daudz, bet man šķiet, ka ļoti bieži iesaistīts alkohols. Tā varētu būt lielākā problēma, un šie grozījumi nebūs risinājums.”
Bērnības sapnis — futbols
Jau aptuveni pusgadu jaunietis strādā uzņēmumā “AKZ” Aizkrauklē. Ar darbu ir apmierināts, turklāt to izdevies atrast īsā laikā. “Sākotnēji apsvēru domu doties pastrādāt ārzemēs, tomēr man paveicās, darbu atradu nepilnu divu nedēļu laikā, turklāt tepat Aizkrauklē. Priecājos, jo viss svarīgākais — ģimene un draugi — ir līdzās.” Šī nav pirmā darba pieredze, pagājušajā vasarā Jānis mēnesi strādājis Jūrmalā, pārdevis saldējumu, gūstot īsu, bet interesantu pieredzi. “Sapratu, ka lielākā daļa cilvēku tur ir krieviski runājošie, kas man radīja nelielas problēmas, jo šī valoda nav mana stiprā puse. Sakot “labdien”, pretim nesaņēmu to pašu latviski. Ar angliski runājošajiem nebija nekādu sarežģījumu.”
Bērnībā, kad vēl neapzinies apsvērumu un realitātes robežas, sapņi ir brīvi, viss šķiet vieglāk sasniedzams un iespējams. Bērnībā ikviens reiz ir sapņojis par savu nākotnes profesiju, un Jānis teic, ka viņa sapnis bijis futbols. “Futbolu spēlēju gandrīz katru dienu. Kad bija astoņi vai deviņi gadi, sāku trenēties Aizkrauklē pie trenera Antona Ciematnieka un gribēju būt futbolists. Bieži bija sacensības, braukājām pa visu Latviju, pāris reižu spēlējām arī Igaunijā. Gadiem ejot, sapratu, ka vajadzīgs milzīgs spēka, laika, līdzekļu ieguldījums, un futbols palika kā mans hobijs. Ir vajadzīgs milzīgs gribasspēks, un visu sevi jāvelta tikai vienam šim mērķim. Kopš strādāju, vairs netrenējos, tomēr sekoju līdzi visiem notikumiem futbolā, interesē arī citi sporta veidi. Šobrīd Parīzē norit Eiropas čempionāts futbolā, kur diemžēl mūsējie nespēlē. Mums ir labi, spēcīgi un spējīgi sportisti arī šajā sporta veidā. Piemēram, Artjoms Rudņevs, uzbrucējs, kurš šobrīd spēlē Vācijas klubā, augstākajā līgā ir viens no spēcīgākajiem un veiksmīgākajiem futbolistiem vai Deniss Rakels, kurš spēlē Anglijas otrajā līgā. Domāju, viss ir iespējams, arī Latvijas futbola izlase varētu kādreiz tikt tālāk, tikai daudz jāstrādā, vajadzīgas lielas pārmaiņas.”
Politikā ieinteresē Kaimiņš
Lietojot sociālos tīklus, ir grūti neizlasīt un nepamanīt arī norises politikā. Jānis atzīst, ka viņu notiekošais Saeimā ieinteresējis pirms pāris gadiem, kad aktīvi sācis darboties pašreizējais Saeimas deputāts, toreiz vēl aktieris Artuss Kaimiņš, atraktīvā un jauniešiem interesantā formātā pavēstot politiskās norises. “Ir interesanti skatīties, kas notiek Saeimā, sekoju Artusa kontam Youtube vietnē, kur viņš ievieto uz-
filmētos materiālus. Pirmajās Saeimas vēlēšanās, kurās varēju piedalīties, tas bija 2014. gada rudenī, balsoju par Artusu Kaimiņu. Viņš nesen izveidoja savu partiju, un domāju, ka būs interesanti.”
Pavērtējot Latvijas otrā brīvvalsts laika vadītājus, vissimpātiskākā Jānim šķiet Vaira Vīķe-Freiberga. “Viņā ir kaut kas īpašs, inteliģence, izglītība, valodu zināšanas — tas viss kopumā rada ļoti labu iespaidu. Ir bijis arī kauns par valsts vadītāju, piemēram, kad eksprezidents Bērziņš runāja angļu valodā. Pašreizējam prezidentam Raimondam Vējonim nav ne vainas, pozitīvi, ka viņš ir laikam līdzi dzīvojošs, diezgan aktīvi komunicē ar jauniešiem.”
Svin vārdadienā
Jānim vārda un dzimšanas dienu šķir tikai nedaudz vairāk kā nedēļa, tāpēc parasti lielāka svinēšana ir saulgriežos. Arī šogad kopā ar ģimeni plānots svinēt zaļumos, protams, arī ar draugiem. Jautāju, kā jaunietis sadzīvo ar saviem vārdiem? “Man patīk abi, bērnībā parasti lietoja īsāko — Jānis, vēlāk skolā arī otru — Kristiāns, un tagad esmu labi saradis ar abiem. Vairāk gan laikam jūtos kā Jānis. Viena no īpašajām dāvanām dzimšanas dienā, kas spilgti atmiņā pat pēc desmit gadiem, — ilgi kārotais velosipēds. Tieši tāds, kādu toreiz desmitgadīgais puika gribēja, tas bija kaut kas! “Drīz, jūlija sākumā, būs dzimšanas diena manai mammai, dāvanu jau esmu izdomājis, bet nevar teikt, kas tas būs,” pasmaida Jānis. “Vispār man ir ļoti paveicies, ģimenē jūtos labi, vienmēr esmu varējis uzticēties un izrunāties, zinot, ka mani sapratīs.” ◆
