Aizvadītā nedēļa bija darbīga — katra diena savādāka. Protams, ir ikdienas darbs Aizkraukles mākslas skolas Jaunjelgavas klasē, kuru apmeklē vairāk nekā divdesmit bērnu. Principā var teikt, ka ikkatra diena ir kā nedēļa.
Mākslas skolā ir nedaudz citādi nekā vispārizglītojošajās skolās, bet arī mums problēmu netrūkst. Par to labāk nedomāt, jo viss, ko domājam, var arī piepildīties. Prieks par to, ka Taiga Kalvišķe cīnās par savu mācību iestādi un nepakļaujas vispārējam spiedienam, ka mazās skolas jāaizver.
Daudz diskutē par eiro ieviešanu. Iedzīvotāji šo valsts lēmumu tik un tā nevar ietekmēt, tā ir valdības nostāja, un mūsu domas neviens vērā neņems. Diemžēl jāatzīst, ka pie mums cilvēki nemāk rīkoties ar naudu. Prieks par to, ka tagad sāktas diskusijas par finansēm un veselības mācību jau skolā. Mums pašiem jādomā par to, kas notiek. Viss rodas galvā. Cilvēkiem visu laiku jāmācās, arī tērēt un izmantot naudu. Protams, pie mums ir ekonomiskā krīze, bet pasaule mainās ne tikai katru dienu, bet katru stundu.
Daudzi sūdzas, ka Jaunjelgavā notiek vērienīgi remontdarbi. Bet tas ir jauki, ka kaut kas notiek. Protams, mājas pilsētā ir nolaistas, bet tas, iespējams, būs nākamais, ko sakārtos. Arī Liepu ielā ir daudzdzīvokļu nams, kam veikta rekonstrukcija, un tas izskatās kā jauns. Un kāpēc lai tā nenotiktu ar citām mājām? Ir tikai jābūt idejai, un viss izdosies, ja pozitīvi domāsim.
Visu laiku domājam par to, kas ko iedos, bet jāpajautā sev — ko pats esmu darījis? Pietrūkst kopības izjūtas. Nevar salīdzināt to, kas notika deviņdesmito gadu sākumā un tagad. Toreiz daudzi ticēja — viss notiks. Tagad vairums pēc darba pārnāk mājās, paskatās ziņas un meklē vainīgo. Cilvēkam jāieklausās sevī. Piedzimstot mums visiem ir vienādas iespējas. Protams, svarīgi ir tas, ko ģimene tev iemāca. Strādājot skolā, esmu pārliecinājusies — bērni kopē savas ģimenes modeli. Viņi ir vecāku spogulis.
Tagad daudz runā par agresīvajiem bērniem. Runā par to, ka šādi bērni uz laiku jāizolē, bet tas nedos gaidīto rezultātu. Tas, par ko mēs tagad runājam, ir tikai sekas, bet jādomā par cēloņiem. Paskatieties, ko mēs ikdienā ēdam, kādas vielas lietojam, arī tas rada noteiktas problēmas.
Piektdien Jaunjelgavā uz izstādes noslēgumu bija ieradies mans kolēģis Ziedonis Bārbals. Tās bija emocijas, ko grūti aprakstīt, bet viņa teiciens — “Lai būtu, kā būtu — māksla paliek!” — gan iedvesmo. Ir jauki, ka redzi, ko kolēģi dara.
Jaunjelgavā esmu iesaistījusies pieaugušo apmācībā. Tas, protams, rada gandarījumu. Prieks, ka cilvēki nāk un apgūst mākslas pamatus. Ne visi mēs varam būt matemātiķi vai fiziķi, ir ne mazums cilvēku, kuriem interesē mākslas jomas. Ja cilvēks kaut ko dara ar atbildību, tad viņam izdosies.
Mums vienmēr jāatceras, ko teicis franču ārsts Emīls Klā: “Lai kur es arī ietu, ar katru dienu man labāk veicas viss.” Tā arī mums — bieži meklējam to, kā patiesībā nav. Daudzi dodas uz ārvalstīm meklēt labāk atalgotu darbu, bet vai tas ir labākais risinājums? Arī te mums ir iespējas, tikai jāmāk tās izmantot. Dzīve ir pārsteigums, ko jāmāk saprast un izmantot.
Aizvadītā skolēniem bija brīvdienu nedēļa, bet skolotājiem tā bija piesātināta ar notikumiem. Katru nedēļu dodos uz vingrošanu. Nedēļas nogalē skābēju kāpostus, kas ir katra sevi cienoša latvieša pienākums. Lai kā mēs kā sūdzētos, mums ir iespējas parūpēties par sevi.
