Kokneses pagastā ir daudz skaistu māju un sētu. Māja 1905. gada ielā 84 ir viena no tām, kurai braucot vai ejot garām, gribas piestāt, lai palūkotos uz kopto un glīti veidoto pagalmu, priecātos par cilvēku izdomu.
Kokneses pagastā ir daudz skaistu māju un sētu. Māja 1905. gada ielā 84 ir viena no tām, kurai braucot vai ejot garām, gribas piestāt, lai palūkotos uz kopto un glīti veidoto pagalmu, priecātos par cilvēku izdomu.
Koknesiešu Kristīnes un Ivara un viņu ģimenes locekļu paveiktais ir lielisks pierādījums, kā ar minimāliem līdzekļiem, izdomu un prasmīgām rokām var panākt maksimālu efektu.
Šī sēta aizņem lielu teritoriju, un tās aprūpe prasa rūpīgu darbu. Vienā pusē tai ir iela ar diezgan intensīvu satiksmi, no otras puses to ieskauj mežs. No ceļa putekļiem ar laiku māju pasargās pirms pāris gadiem stādītais eglīšu dzīvžogs. Tālākajā pagalma stūrī izveidots sakņu dārzs, kuram blakus drīzumā sliesies pirtiņa. Tuvāk ceļam savukārt kuplo augļudārzs, bet tam līdzās ir dīķis. Lielāko sētas daļu aizņem zālājs. Šovasar sausuma dēļ vietām zālājs izskatās diezgan bēdīgi, tāpēc, lai zālīte pilnībā neizdegu, Kristīne un Ivars to ik pa laikam laista. Tāpat kā dārzu un puķudobes.
Dīķis ir ne tikai ērts ūdens ņemšanai, bet arī lieliska vieta, kur karstā laikā veldzēties. Bērniem nav jāmeklē kāda peldvieta, viņi var plunčāties turpat pagalmā. Ja ir vēlēšanās, pa dīķi var vizināties arī ar laivu. Dīķa vidū uz putuplasta lapas satupušas trīs vardes, no kuru mutēm ārā šļācas ūdensstrūklas. Bet vēlu vakarā kā īpatnēja mūzika atskan zaļo varžu kurkstēšana.
Kristīnes un Ivara saime rūpīgi uzmana savas vardes. Tās dīķī parādījušās pirms pāris gadiem, un koknesieši to uzskata par labu zīmi, jo zaļās vardes par savu dzīvesvietu kuru katru ūdenskrātuvi vis neizvēlas. Kristīne reiz pamanījusi stārķi, kas aizdomīgi bradājis pa dīķmalu. Tāpēc tagad katru rītu kāds no mājniekiem aizskrien līdz dīķim pārbaudīt, vai svētelis nav aizstiepis ūdens iemītnieces.
Viesojoties sakoptās sētās, cilvēkus bieži priecē skaistas puķudobes, taču šajā mājā krāšņākās ir puķes podos un kastēs, kuras izvietotas pie ēku sienām, iekārtas kokos, saliktas speciālā statīvā un citur. Kristīnes mātes lielā mīlestība ir fuksijas, kuras viņa pavairo ar spraudeņiem, krāšņi zied lobēlijas, nokarenās begonijas un petūnijas. Ziedus raisa viengadīgās un daudzgadīgās enģeļtaures, turpat blakus dobēs skaisti zied lilijas. Dīķī iestādītas arī ūdensrozes.
Par cilvēkiem, kuriem padodas puķu audzēšana, saka — viņiem ir zaļi īkšķīši. Liekas, Kristīnes ģimenē tādi ir visiem, jo kuplos ziedu cerus koknesieši nepērk dārzkopības veikalā vai tirgū, bet gan audzē paši. Kad vasaras nogalē pagalmā izliktos puķupodus atkal ienes istabā, māja pārvēršas zaļo augu oranžērijā.
Kristīne un Ivars stāsta, ka viss, kas redzams pagalmā, ir pašu izdomāts un veidots, tāpēc īpaši mīļš. Veikalā pirktas vien vardītes strūklakai, pārējais izgatavots mājās — piramīdas formas puķupodu statīvs, mājas norāde iebraucamā ceļa galā, nelielais baseins mājas priekšā, kurā gan šogad pietrūcis ūdens, tiltiņš pāri grāvim, kur slapjā laikā sakrājas ūdens, no akmens krāvumiem veidoti puķupodu paliktņi. Kristīne stāsta, ka ģimene katru gadu izdomā arī ko jaunu — te pamaina puķupodu izvietojumu, te vardes no baseina aizceļo uz dīķi, te eņģelis “nolaižas” kādā citā vietā.
“Darba netrūkst nekad. Pavasarī, kad nokūst sniegs un no zemes spraucas pirmie zaļie asni, arī mums sāk niezēt pirksti, gribas kaut ko stādīt un veidot. Lielie darbi gan mums sākas jau krietni agrāk, jo puķu stādus audzējam paši. Atceros, bērnībā vēroju, kā vecāki strādā, domāju, nu kam tas viss? Es jau nu tā neraušos. Taču nu novērtēju viņu darbu, jo arī pati vēlos, lai apkārt viss būtu sakopts un skaists. Tagad pati bez kurnēšanas roku, stādu, ravēju, pļauju zāli. Vislielākais gandarījums ir par to, ka ģimenē to visu darām kopā,” saka Kristīne.
