Gribu parunāt par kaķu sabiedrību. Pie viņiem — viss kā pie mums, cilvēkiem. Atšķirība nav nemaz tik liela. Politika nav sveša arī viņiem. Par to pārliecinājos, viesojoties pie savas radinieces laukos. Ne saukti, ne aicināti, kaķi no tuvienes un tālienes vienmēr ir salīduši viņas kūtī, kur allaž var tikt pie tikko slaukta govs piena. Kādi tik minkas tur sarodas! Kā viņi cīnās par manas radinieces labvēlību, lai pirmie dabūtu pielaidi treknajai un baltajai dzīvei! Tas viss man asociējās ar cilvēciskajām vājībām, dzenoties pēc siltām vietām Saeimā un valdībā.
Laikam arī mana radiniece zemapziņā ir ietekmējusies no šādas līdzības, tāpēc katram pieklīdušam kaķim devusi zīmīgu vārdu pēc ģīmja līdzības un krāsas. Savulaik viņai kūtī pa kājām maisījušies Ždanoka, Rubiks, Lieljuksis, Repše, Pauls, Lībane, bet no tās šlakas šodien pāri palicis vien Jurkāns. Visus citus no trases noņēmis Lapsa. Ne Lato, bet Kūmiņš. Tomēr tik zīmīgi! “Pauls bija tāds pieklīdenis. Gatavais teātris ar viņu! Bija jautri. Savukārt Repše bija skaists! Viņš tā mani mīlēja! Varēju pašaut padusē un pieglausties,” asarām acīs stāsta mana lauku radiniece. Ždanoka arī bijusi dikti simpātiska, bet nešpetna. Vispār tā esot bijusi kaimiņu kaķene, bet viņai sagribējies nomainīt mājvietu vai, pareizāk sakot, izvēlējusies pienīgāku un tīrāku kūti. Savus kaķēnus “iedējusi” manas radinieces māju pagalmā ozola dobumā. Un tad vienā dienā ienākusi pagalmā ar prāvu minču pāri. Pametusi sīkos un pati — prom. Neviens viņu vairs nav redzējis.
Bet nav ko raudāt! Radinieces kūti papildinājusi jauna kaķu saime — Kabanovs, Ādamsons, Āboltiņa, Sprūdžs, Dzintars, Brigmanis. Starp viņiem — arī Ždanokas pēcteči.
“Āboltiņa ir dikti jauka. Viņa atnāca pie mums kā maza meitene un uzauga acu priekšā. Visur pakaļ staigāja un vēl tagad tā dara, kaut par bērnu vairs nenosauksi. Laužas iekšā istabā. Kad aizveru durvis, skrāpējas, prasa, lai laižam iekšā. Pat nezinu, ko darīt. Nav jau nekāda pieradinātā. Pati atnāca. Nav ne vakcinēta pret trakumsērgu, nekā,” bažu pilna ir mana radiniece.
Prasīju, cik tad kaķu tagad viņai pielaizās, bet viņa nevar pateikt. Šie ejot un nākot ar atšķirīgu intensitāti. Esot vērojama nepārtraukta kustība. Koalīciju veidošanās un sabrukums, opozīcijas un pozīcijas saķeršanās. Kaķi pa laikam imitējot darbošanos žurku ķeršanā. Noslaktē pārīti un noliek uz taciņas, pa kuru saimniecei jāiet uz kūti. Bet pārsvarā radiniece grauzējus iznīcinot pati — ar slazdu palīdzību.
Neraugoties uz apšaubāmo lietderību, kaķi tomēr ir izcili politiķi. Kā lai citādi skaidro to, ka mana radiniece šiem liekēžiem katru dienu izbaro trešdaļu izslauktā piena un vēl katru mēnesi tērē pensiju kaķu barības kilogramiem. Apbrīnojami, vai ne? Bet kāds ir sausais iznākums? Mana radiniece teic, ka tomēr tik skaisti izskatoties, kad bariņš kaķu stāv un ņaud pie kūts, jo labi zina slaukšanas laiku arī bez pulksteņa. Un tad paēduši šie mētājoties pagalmā kur kurais. No viņu laiskās omulības pašai visas domas par krīzi un dzīves grūtībām izgaistot kā nebijušas. Tā, lūk!
