Āris, uzņēmuma darbinieks: Manuprāt, pareizāk būtu aplūkot prasmi samierināties, piekāpties, piedot, gūt mācību, nevis klasificēt lietas uzvarās vai zaudējumos.
Āris, uzņēmuma darbinieks:
Manuprāt, pareizāk būtu aplūkot prasmi samierināties, piekāpties, piedot, gūt mācību, nevis klasificēt lietas uzvarās vai zaudējumos. Viss taču ir subjektīvs! Vai esmu ko ieguvis, ja savu taisnību izkaroju, salamājoties ar visiem apkārtējiem? Vai esmu ko zaudējis, ja kāds pēc luksofora zaļā signāla iedegšanās izrādās ātrāks par mani? Kur vispār ir robeža starp uzvaru un zaudējumu? Manā vai mana “”pretinieka”” galvā? Problēma jau nav situācijā, bet cilvēka pasaules uztverē.
Protams, ir brīži, kad jūtos vienkārši draņķīgi, jo kaut kas nogājis greizi — zaudēts tuvs cilvēks, vērtīga lieta vai galu galā veikalā nopirkta nekvalitatīva prece. Tomēr dzīvoju pēc principa “”viss kas notiek, notiek uz labu””. Ja man gadās kāda uzvara vai ieguvums, es par to priecājos, ja zaudējums, apsveru, kādēļ tas nav izdevies un vai tomēr varu to sasniegt. Vai man to vispār vajag sasniegt? Parasti jau ir tā, ka dzīve pati parāda ceļu, un dažas dienas vēlāk var izrādīties, ka tik ļoti kārotā, bet negūtā uzvara nav ne graša vērta, šodien nesniedz nekādu gandarījumu vai arī izrādās tukša laika izšķiešana. Tādēļ es pārāk nepārdzīvoju par zaudējumiem. Ja gadās spēcīgi emocionāli pārdzīvojumi, saņemos un vienkārši dzīvoju tālāk. Nevajag sākt lietas, par kurām nav skaidrs, kā tās beigsies. Necel to, ko nevari panest!
Inese, skolotāja:
Atskatoties uz savu pusmūža dzīvi, nevaru žēloties, ka tā būtu pilna neveiksmju vai zaudējumu, bet arī ar uzvarām nevaru īpaši lepoties, tādēļ jāsecina, ka dzīvoju mierīgi. Tomēr bijuši arī gadījumi, kad esmu jutusies zemāk par zāli un bijis vajadzīgs laiks, lai atkal pieceltos.
Piemēram, lai kā es gatavojos un apmeklēju sagatavošanas kursus, neieguvu pietiekamu punktu skaitu, lai tiktu augstskolā. Vēl šodien atceros, kā tajā karstajā vasaras dienā apdullusi devos uz vilcienu, mēģinot saprast notikušo. Kā es to paskaidrošu vecākiem un draugiem, visiem, kas turēja par mani īkšķi? Ko darīšu tālāk, jo šādam notikumu pavērsienam nebiju gatavojusies — man taču tik labi skolā bija veicies mācībās! Vajadzēja samierināties, atrast darbu un nākamajā gadā atkārtot mēģinājumu, kas tomēr izdevās.
Līdzīgi jutos, četras reizes cenšoties nokārtot braukšanas eksāmenu. Katru reizi likās, ka nu jau apliecība būs kabatā, tomēr soda punktu izrādījās vairāk — puņķi un asaras! Gribēju jau atmest visam ar roku, tomēr priecājos, ka to neizdarīju.
Man nav svarīgi dzīvē visās lietās par katru cenu uzvarēt, tomēr ir vērts pacīnīties, kur tas nepieciešams!
