No attāluma viss ir savādāk. Mēs, kuri rakstām, un jūs, kuri lasāt. Raugoties avīzes slejās, bieži neizdodas rakstīto uztvert un saprast tā, kā otrs vēlējies pasacīt.
No attāluma viss ir savādāk. Mēs, kuri rakstām, un jūs, kuri lasāt. Raugoties avīzes slejās, bieži neizdodas rakstīto uztvert un saprast tā, kā otrs vēlējies pasacīt. Varbūt tie ir stereotipi, varbūt vienkārši nevēlēšanās saprast tos, kuri ir tur, otrā pusē. Rodas distance, nedrošība un šaubas. Dzīve ir pilna pārsteigumiem, un pienāk laiks, kad viss sagriežas kājām gaisā un pēkšņi esam mainītās lomās. Tas mudina saskatīt, darīt, domāt un pat dzīvot savādāk — no otras puses.
Jautājot sev, kurš manā dzīvē bijis nozīmīgākais notikums pagājušajā gadā, ne mirkli nešauboties, saku — tā ir nokļūšana “Staburagā”. Cilvēki, kurus līdz šim pazinu tikai pēc foto-grāfijām un rakstiem avīzē, man vienā dienā kļuva par savējiem. Lai gan gandrīz visi kolēģi redakcijā strādā jau ilgus gadus, ne brīdi viņu attieksmē pret sevi neesmu izjutusi pārākumu. Savādi, ka vēl vakar svešie cilvēki vienā dienā kļūst par tavas dzīves sastāvdaļu. Draudzīgs plecs, atbalsts, zināšanas un labestība — to neilgā laikā esmu guvusi no kolēģiem “Staburagā”. Arī no nepazīstamiem cilvēkiem saņemtie atzinības vārdi par manām pirmajām intervijām un rakstiem nozīmē ļoti daudz.
Tuvojoties Jaungada naktij, var mazliet pasapņot un noticēt, ka pasaulē vēl notiek brīnumi. Un lielākie brīnumi esam mēs, cilvēki. Reizēm gadās, ka cilvēks, kurš bijis mūsu dzīvē vairākus gadus, vēlāk izrādās svešāks par vienkāršu garāmgājēju.
Lai visiem, kuri vēl meklē, Jaunajā 2006. gadā, izdodas atrast īstos cilvēkus, bet tiem, kuri jau atraduši, novēlu viņus nepazaudēt!
