“Simts sīkos, mazos darbos sadrūp diena…” — tā par savu dzīvi saka neretiete Dzintra Cīrule, citējot Ārijas Elksnes dzejas rindas. Šonedēļ viņai aprit 75 gadi. Pati jubilāre brīnās — pa kuru laiku paskrējušas dienas?
Jubilejas reizē Dzintras kundze ar interesi pārlūko senas fotogrāfijas. Tajās daudz spilgtu mirkļu no dzimtas vēstures, ar tuviem cilvēkiem un mīļām vietām. Starp fotogrāfijām ir viena, kurā pa logu redzama blakusmāja — tēva vecāku celtā, kurai vēl tagad saglabājies kokgriezumiem rotātais lievenis. Dzintras kundze dzīvo ēkā, kas savulaik bijusi šīs saimniecības klēts. Tagad tā gan krietni pārbūvēta, ērti un omulīgi iekārtota. Tāda ir arī pati saimniece.
Ilgi redz sapņos
Pārlapojot gadus un notikumus, jubilāre teic — viss mūžs grozījies gandrīz ap Neretu vien. Bezbēdīgo bērnību aizēnoja Otrais pasaules karš, un, kā daudzi cilvēki, arī Dzintras kundzes ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Meitene bija vēl maza, bet atminas laiku kādā vācu saimniecībā pie Berlīnes.
— Vēl ilgi sapņos rādījās bombardēšana, ko piedzīvojām Vācijā. Tie bija šausmīgi skati, tomēr, neraugoties uz to, atceros, cik apkārtne bija sakopta. Tiklīdz bija iespēja, atgriezāmies Latvijā, jo citu domu nebija. Atgriežoties visapkārt valdīja liela postaža. Māte savulaik dzīvoja Jelgavā. Viņa meklēja māju Zirgu ielā, kuras vairs nebija. To vairāk atminos no citu stāstītā, jo bērni visu uztver daudz savādāk nekā pieaugušie, — atceras Dzintra Cīrule.
Viņas turpmākie skolas gadi bijuši ļoti jauki. Jaunība jau allaž ir skaista, lai kādas dziesmas arī dziedātas. Bijušie skolasbiedri turpina satikties, tikai viņu paliek arvien mazāk.
Kas var būt
labāks!
Savu nākotni neretiete izvēlējās saistīt ar medicīnu. Viņa apguva medmāsas profesiju Rīgas medicīnas skolā. Pirmā darbavieta bija Zalves slimnīca, tad darbs Neretas neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādē. Darbs bija grūts, tomēr interesants. Jubilāre atzīst, ka dzīvē daudz palīdzējis rūdījums sportā, ar ko viņa savulaik nodarbojās. Medicīnas skolas komandā startējusi sacīkstēs Tallinā, tas bijis pirmais tālākais ceļojums ārpus Latvijas.
Kad 1975. gadā pagastā atvēra bērnudārzu, tā līdz pensijai Dzintra tur nostrādāja. Vēl tagad mājās glabā albumu ar audzēkņu bildēm. Darba gados aprūpēti tik daudzi mazuļi, ka visus ne atminēties. Dzintras kundze teic: ja uz ielas kāds sveicina, viņai dažkārt jādomā, kā šo cilvēku sauc, jo mazie izauguši lieli.
— Tas bija interesants laiks. Kas vēl labāk varēja būt — ar prieku iet uz darbu un ar prieku atgriezties mājās! Ar bijušajām kolēģēm tiekamies joprojām, — stāsta Dzintras kundze.
Savulaik neretiete plānojusi turpināt medicīnas studijas, bet tomēr no šī nodoma atteikusies, jo sapratusi, ka tas ir liels pārbaudījums. Bija arī ģimenes rūpes, jo piedzima abi dēli — Armīns un Egīls. Bērni ar ģimenēm “izkaisīti” pasaulē, tāpēc biežāk iznāk sazvanīties kā tikties.
Jubilejā Dzintras kundzi apciemoja viņas māsa Daina, kura dzīvo Jūrmalā. Divmāsiņas bieži redzamas kopā fotogrāfijās, un šī tuvība gadu gaitā nav zudusi.
Dzeja patīk
joprojām
Mūsu neilgajā sarunā kļūst skaidrs, ka neretietei allaž tuva bijusi dzeja. Katrai situācijai viņa prot atrast piemērotus vārdus. Jau skolā viņai labi padevies runāt dzeju, un šajā jomā ar māsu iznācis pat sacensties. Abām vēl saglabājušies atzinības raksti par labāko dzejas deklamēšanu. Savulaik paticis dziedāt ansamblī un korī. Mieru dvēselei dod darbošanās Neretas luterāņu baznīcas draudzē.
— Redziet, nopirku dārgu un vērtīgu grāmatu par dārza darbiem, jo teritorija ap māju liela un visu gribas skaisti sakopt. Tomēr pēdējā laikā vairāk lasu grāmatu par veselīgu uzturu, kur ir daudz labu ideju, — smaida jubilāre. ◆
