Jaunā un talantīgā pavāre Ina Poliščenko lepojas ar savu profesiju. Iegūstot titulu “Latvijas 2015. gada pavārs” Ina pati kļuva par savas profesijas lepnumu un deva iemeslu ar viņu lepoties arī citiem — ne tikai saviem draugiem, tuviniekiem un darba kolēģiem, bet arī Vecbebriem, kur Ina apguvusi pavārmākslu, un Koknesei, kur viņa sākusi pirmās darba gaitas.
Nav, ko nožēlot
— Kāpēc izvēlējies pavāra profesiju?
— Es neesmu no tiem pavāriem, kuri var teikt, ka vienmēr ir paticis gatavot un gribējuši strādāt virtuvē. Pēc pamatskolas beigšanas Rankā gribēju mācīties Jēkabpils Agrobiznesa koledžā par mazumtirdzniecības komercdarbinieci. Nav tā, ka mani tā joma īpaši saistīja, vienkārši gribējās apgūt kaut ko praktisku. Iestājeksāmenos svarīga bija matemātika, bet tā nu galīgi nebija mana stiprā puse, tāpēc paliku aiz strīpas. Toreiz, protams, bija puņķi un asaras, bet tagad, uz to atskatoties, redzu, ka viss bija pareizi, un nu vairs ne mirkli nenožēloju, ka neesmu komercdarbiniece. (Smaida.)
Mana vecākā māsa, kura vienmēr bijusi mans atbalsts un autoritāte, toreiz strādāja par šefpavāri Mārcienas muižā, tas mani iedrošināja padomāt par pavāra profesiju. Skatījāmies, kādi ir varianti, un atradām Vecbebru profesionālo vidusskolu. Nekad tur nebiju bijusi, pat īsti nezināju, kur Vecbebri atrodas, bet, kā jau tajā vecumā gadās, galvenais — gribējās tikt kaut kur prom.
— Sākot mācības, jau zināji, ka esi izdarījusi pareizo izvēli?
— Pirmajā kursā vēl šaubījos, jo bija ļoti daudz teorijas, kas nav tik interesanti. Otrajā kursā paralēli mācībām sāku strādāt Koknesē esošajā restorānā/viesnīcā “Vino Rosso”. Tur iepazinu dažādus produktus, un man pavērās pilnīgi jauna pasaule, arī mācībās sāka veikties labāk, jo tagad prakse un teorija gāja kopā. Vispār tas bija traks laiks, jo pēc lekcijām vienmēr braucu uz darbu, tur paliku pa nakti un no rīta ar autobusu atpakaļ uz Vecbebriem, uz skolu… Tāds traks vāveres ritenis bez apstājas… Bet, ja tā padomā, tagad jau nekas šajā ziņā nav mainījies! (Smejas.)
— Kā vērtē Vecbebros iegūto izglītību?
— Es neuzskatu, ka skolas pienākums ir ar karotīti ieliet smadzenēs zināšanas, tas nenotiks nevienā skolā! Viss atkarīgs no tevis paša — cik daudz gribēsi iemācīties, tik arī iemācīsies. Cik daudz gribēsi sasniegt, tik arī sasniegsi. Zinu, ka šobrīd Vecbebru profesionālā vidusskola lepojas ar maniem panākumiem, un man ir liels prieks, ka varu viņiem dot iemeslu priecāties!
— Kā tu domā, ja ne pavāre, tad kas tu būtu?
— Skolā man ļoti patika latviešu valoda un literatūra, tāpēc bija domas par pedagoģijas studijām šajā jomā. Arī vizuālā māksla un grafika man vienmēr ir padevusies, tāpēc varētu būt, piemēram, apģērba dizainere vai dekoratore… Vai ziņu diktore, jo skolas laikā vienmēr pieteicu programmu pasākumos. Šīs nosauktās prasmes arī tagad manā darbā noder, jo viss jau negrozās tikai ap katlu. Ir vajadzīgs radošums, arī komunikācija gan ar kolēģiem, gan izejot parunāties ar restorāna klientiem. Sevi ir jāmāk prezentēt ikvienā darbā.
— Kā nonāci līdz šī brīža darbavietai? Kāda ir tava darba pieredze?
— Kokneses restorānā “Vino Rosso” nostrādāju divus gadus. Tikai tagad saprotu, cik patiesībā daudz ietekmē pirmā darbavieta, jo tieši te veidojas mūsu darba ieradumi un personīgais stils, gaume, izpratne par to, kas ir labi, kas nav.
Ceturtajā kursā sākās lielā prakse sešu mēnešu garumā. Nolēmu, ka darbs uz kruīza kuģa varētu būt interesants. Veicu daudzas veselības pārbaudes un sāku savu praksi tur. Reiss parasti ir divas nedēļas, bet slodze nav lielāka par astoņām stundām dienā. Man ļoti paveicās, jo darbu sāku klusajā sezonā, tāpēc bija iespēja pakāpeniski pierast un visu apgūt, kamēr vēl uz kuģa nebija simtiem atpūtnieku. Pēc prakses beigām mani, kā jau jaunu un spriganu meiteni, uzaicināja turpināt darbu. Piekritu, jo vilināja gan piedāvātā stabilitāte, gan visas sociālās garantijas, kādas var piedāvāt liels uzņēmums. Nācās mācīties vēl dažādos kursos, jo uz kuģa tu esi ne tikai pavārs, bet arī viens no apkalpes komandas, kuram jāzina, kā rīkoties krīzes situācijās.
Nostrādāju tur četrus gadus, bet tā tomēr ir lielražošana — katru dienu viens un tas pats, nav jādomā par dažādām sīkām detaļām. Darbs ir ērts un piedāvā komforta zonu, bet es taču vēl esmu tik jauna! Sāka pietrūkt tās radošās dzirksts, un sapratu, ka negribu te iestrēgt. Sazinājos ar šefpavāru Raimondu Zommeru, ar kuru biju nedaudz iepazinusies skolas konkursu laikā, un viņš man sagādāja darbu pie šefpavāra Jura Dukaļska “Trīs pavāru restorānā”. Sākumā biju pārbijusies, jo viss apkārt jauns — sifons, slāpeklis, dažādi smalki triki — atkal tik daudz jāmācās! Tagad jau divus gadus esmu Jura labā roka virtuvē, un viņam būtu gatava sekot kaut vai uz Mēnesi, jo šie gadi pagaidām ir paši veiksmīgākie un interesantākie manā izaugsmē.
— Kas tevi pamudināja piedalīties konkursā “Latvijas gada pavārs”?
— Pirmkārt, tā ir darba vide, kas liek sevi pierādīt. Tomēr esmu šajā profesijā jau astoņus gadus! Tas ir izaicinājums, bet, protams, līdzi ar to nāk arī stress, bailes, šaubas… Un atkal jāpiemin mans lieliskais šefpavārs, jo, lai piedalītos konkursā, jābūt divām pusēm — šefpavāram un konkursantam, kurš grib piedalīties. Konkursam gatavojāmies no rīta pirms darba un vēl naktī pēc darba, šajā laikā es tik daudz iemācījos, cik bez konkursa pat gada laikā neiemācītos! Juris teica: “Tas ir konkurss, un tev jāparāda maksimums, ko spēj. “Tā kā viņš pats piedalījies šādos konkursos, tad zināja, kam vajag pievērst uzmanību, un tiešām ieguldīja milzīgu darbu mūsu sagatavošanā. Pēdējo mēnesi es un mans palīgs Artis Mardaks gandrīz vai dzīvojām restorānā. Šis laiks patiesībā satuvināja visu kolektīvu, jo kolēģi mums palīdzēja, kā vien spēja.
Pavāra forma jānēsā ar lepnumu
— Kas tev pavāra profesijā šķiet īpašs?
— Man ļoti patīk mans darbs, un nekad nav bijusi doma mainīt profesiju. Ir, protams, noguruma brīži, kad gribas atpūsties, bet pavisam mest pie malas — nekad. Man patīk iedvesmot, patīk stāstīt citiem, cik šī profesija ir lieliska. Visi ēd, un viss notiek ar ēdienu — banketi, prezentācijas, svinīgas pieņemšanas, visi svētki…
Diemžēl nereti rodas uzskats, ka pavāra profesija ir pēdējais, ko mācīties, ja nekur citur nav izdevies tikt. Es gribētu šo uzskatu mainīt. Mūsu profesijas prestižu vajag celt, un, manuprāt, jāsāk tieši ar skolām. Esmu vērojusi topošo pavāru eksāmena darbus dažādās skolās, un tur redzams, ka liela daļa te mācās pilnīgi bez intereses, un tas ir ļoti skumji. Ja būtu stingrākas uzņemšanas prasības, arī attieksme tiem, kas mācās, būtu nopietnāka. Šobrīd ir tā — skolas pilnas, bet reāli pavāru, kas strādā, nav!
Es ļoti cienu pavāra profesiju un to pašu gaidu arī no citiem pavāriem.
Ļoti pārdzīvoju, ja redzu, ka strādā bez pienācīgas atdeves, pavirši. Piemēram, arī pavāra darba tērps jānēsā ar lepnumu. Ja uz darbu atnāk kāds pavārs netīrā vai saburzītā formā, es sūtīšu viņu sakārtot formu, jo bijībai jābūt.
Ar čili, cukuru
un šokolādi
— Kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Nenoliegšu, kādreiz gribētu būt vismaz līdzīpašniece kādam restorānam. Bet tas jau kaut kad nākotnē. Uzskatu, ka mērķim ir jābūt, lai būtu izaugsme un motivācija “kustēties” tālāk.
— Vai, tik daudz strādājot, atliek arī laiks privātajai dzīvei — mājdzīvniekiem, attiecībām — vai kādam vaļaspriekam?
— Mājdzīvnieku es šobrīd nevarētu turēt, jo tiešām mājās neesmu īpaši daudz. Man ir attiecības, mans otrs cilvēks, bet šobrīd viņš dzīvo un strādā ārzemēs. Ņemot vērā, cik aizņemta esmu darbā, manuprāt, tā ir pat labāk, jo tagad man nav jājūtas vainīgai, ka nevaru viņam veltīt pietiekami daudz laika. Visu laiku jau tā nebūs, es noteikti gribu arī ģimeni, bet šobrīd darbs ir mana prioritāte. Runājot par hobijiem, man ļoti patīk lasīt grāmatas. Īpaši patīk skandināvu literatūra: rakstnieki Jū Nesbē, Jusi Adlers- Olsens… Daudz lasu arī ģeniālu un slavenu personību biogrāfijas, uz mana galda nereti var atrast arī pozitīvās domāšanas padomu grāmatiņas. Vismaz reizi nedēļā atrodu brīvu rītu vai vakaru skriešanai. Tas ļoti nomierina. Un, protams, ēdiens — šad tad mājās pagatavoju kaut ko neparastu draugiem, patīk arī iet uz dažādām gardēžu vakariņām, jo tādējādi izkopju savu gaumi un papildinu zināšanas, piemēram, par vīnu baudīšanu.
— Kas tev pašai vislabāk garšo?
— Noteikti, ka visi gaidīs atbildē kaut ko ļoti smalku, bet nekā! Esmu vienkārša meitene, un man ļoti garšo vienkārši ēdieni — kartupeļi, salāti. Cepti, vārīti kartupeļi, pat omlete ar kartupeļiem — viss garšo! (Smejas.) Arī jūras veltes patīk. Un, protams, saldumi. Man pat tagad ir šokolādīte somā!
— Ja tev būtu iespēja pagatavot ko īpašu kādai slavenībai — mūsdienu vai pagātnes —, ko un kam tu gatavotu?
— Noteikti Merilinai Monro. Esmu daudz par viņu lasījusi, un viņa ir patiešām apbrīnas vērta sieviete, par kuru runāja un runās. Es viņai pagatavotu kādu desertu — vieglu, gaisīgu, saldu… Jā, tur varētu izpausties! Būs jāpadomā un jāpagatavo tāds!
— Kā tu pati uzskati, kuras ir tavas labākās īpašības?
— Neatkarība, mērķtiecība, ambiciozitāte, vēlme attīstīties. Prasme ieklausīties cilvēkos un atrast kopīgu valodu. Un vēl — es daudz smaidu. Un neaizmirstu, ka esmu sieviete. Nākot uz virtuvi, skropstas tik un tā uzkrāsošu! (Smaida.)
— Ja tev vajadzētu sevi raksturot kā ēdienu — kāds tas būtu?
— Noteikti kaut kas krāsains. Ar čili pipariņu, ar cukuru… un šokolādi. Temperaments, degsme, mīļums un laipnība — tas viss manī ir kopā. ◆
Vizītkarte
Vārds,uzvārds:
Ina Poliščenko.
Dzimšanas laiks:
1990. gada 9. jūlijs.
Dzimtā puse: Gulbene un Ranka.
Profesionālā izglītība: Vecbebru profesionālajā vidusskolā apguvusi ēdināšanas pakalpojumu speciālista profesiju.
Darbavieta: pavāre restorānā “Trīs”.
Sasniegumi: Zelta pavārnīcas un titula “Latvijas 2015. gada pavārs” ieguvēja; sudraba medaļa kategorijā “Zivju ēdiens” internacionālā Dienvideiropas kulinārijas konkursā Grieķijā (2015.).
