“Vēl 2004. gadā nemācēju nospiest īsto pogu un ieslēgt datoru, bet tagad fotoalbumu pati izvietoju virtuālajā pasaulē, mākonī, lai nepazūd,” stāsta Aina Lija Jēkabsone. Viņa augstu vērtē modernās tehnoloģijas, kas dzīvi padara ērtāku, palīdz ieekonomēt.
Nevajag baidīties
Pensionētie skolotāji aizkrauklieši Aina Lija un Andrejs Jēkabsoni spēruši platu soli septītajā gadu desmitā, tomēr abi ir aktīvi, darbīgi un atvērti jaunām lietām. Ainas kundze bijusi matemātikas, savukārt Andreja kungs — fizikas skolotājs, varbūt tāpēc viņiem virtuālās pasaules līkloči vieglāk izprotami un apgūstami. “Mēģinām dzīvot veselīgi, trenējam smadzenes, es — apgūstot tehnoloģijas, vīrs — lasot un spēlējot šahu. Apgūstam visu jauno, lai gan gadu mums daudz,” saka Aina Lija. “Vēl 2004. gadā nezināju, kā nospiest pogu, ieslēgt datoru. Tolaik mācījos astroloģijas kursos, un tur datorzināšanas bija nepieciešamas. Saucu palīgā jaunāku kolēģi, lūdzu, lai palīdz ieslēgt un izdarīt vajadzīgo. Vēl viens pamudinājums bija laikā, kad atgriezos strādāt skolā — tur skolēni visas šīs lietas zina, mūsu bērni un mazbērni arī, bet mēs neko. Domājām — jāsāk pašiem mācīties. Skolā bija rasēšanas kursi, un to vadītājas teiktais man palika atmiņā: bērni datoru apgūst ātri tāpēc, ka nebaidās. Viņi spaida pogas, meklē risinājumus paši, bet jūs baidāties. Un tad rasēšanas programmu pamazām apguvu pati. Prasi jaunajiem, tie tik ātri “nober”, ka neko nepaspēj saprast, jāmācās pašam.”
Fotoalbums mākonī
“Tagad ļoti daudz darām virtuālajā vidē, kas palīdz ietaupīt gan laiku, gan līdzekļus. Visus maksājumus veicam internetbankā, iemācījos savienot datoru ar telefonu, tas pavēra jaunas iespējas. Visu ziemu darbojos, lai varētu secīgi sakārtot fotoalbumu, saliku mākonī, lai nepazūd. No datora var pazust, no diska arī, bet tajā virtuālajā debesu valstībā stāvēs,” smejas Aina Lija. “Labprāt lietoju “WhatsApp” lietotni, lai tikko viedtālrunī iemūžinātu attēlu nosūtītu kādam, kā arī parunātos ar kādu no citās valstīs dzīvojošajiem tuviniekiem. Telefona sakari ir dārgi, bet “WhatsApp” aplikācija ļauj sarunāties bez maksas.”
Andrejs apgalvo, ka aktīvāka interneta lietotāja ir kundze, viņš ar to aizraujas mazāk, viņam virtuālā pasaule vairāk palīdz noderīgas informācijas meklēšanā, lai uzzinātu jaunumus. “Tagad tehniskā ziņā sieva mani pārspēj, agrāk bija otrādi,” pasmejas Andrejs.
Lai gan abi slavē un izmanto globālā tīmekļa radītās iespējas, tomēr ievēro arī piesardzību, ievietojot sociālajos tīklos informāciju par sevi vai fotoattēlus. “Privātas lietas jānodala, jāpārdomā, ko var paust vai rādīt publiski,” spriež Aina Lija.
No petrolejas lampām līdz viedtālrunim
Tehnoloģiju attīstība pēdējā gadu simtenī ir ļoti strauja — ikdiena pāris gadu desmitus ir datori, mobilie telefoni, viedtālruņi. Saņemt pensiju, veikt norēķinus var internetbankā, kas ir ātrākais un ērtākais veids. Taču ne tik sen, vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, lielā daļā Latvijas mājsaimniecību pat nebija elektrības. “Mēs taču izaugām bez elektrības,” atminas Aina Lija. “Kad mācījāmies skolā, elektrību mums ražoja vietējās dzirnavās. No rītiem apgaismojuma nebija, lietojām petrolejas lampas ar stikla kupoliem, kurus zēni tīšām sasita, lai būtu tumsa un nevarētu mācīties. Manās tēva mājās elektrību ievilka vīrs 1962. gadā.”
“Toreiz pat atļauju un saskaņošanu nevajadzēja, tagad kaut ko tādu grūti iedomāties,” stāsta Andrejs. “Kaimiņmāja, kurā jau bija elektrība, bija vairākus simtus metru aiz Ainas mājas. Sameklējām kādus piecus stabus, pats pievienoju, pieslēdzu, uzliku skaitītāju. Ar cimdiem pat neatslēgtu līniju pievienoju.”
“Pirms neilga laika Latvijā atvēra elektroenerģijas tirgu, pēc kā daudzi saņem lielākus rēķinus. Mēs joprojām elektrību pērkam no “Latvenergo”, jo man ir patriotiska pārliecība, ka visi uzņēmumi, kuru nosaukumos iekļauts “lat”, ir tie labākie, taču mēs izvēlējāmies sev piemērotāko piedāvājumu, nevis pirmo, ko visiem centās uzspiest,” piebilst Aina Lija. “Dažādu uzņēmumu agresīvā reklāmas politika neļauj izvērtēt un pieņemt pārdomātus lēmumus. Seniori nereti izvēlas pirmo, ko viņiem piedāvā, pēc tam paši bieži vien ir nelaimīgi. Daudzi paziņas stāsta, ka pēc elektrības tirgus atvēršanas jāmaksā lielāka summa, nekā bija pirms tam. Vajag iedziļināties, “pieslēgt” smadzenes un saprast, kas der, kas ne. Visu vajag kārtīgi izpētīt un izrēķināt. Vienmēr var tikai pamēģināt, ja nepatīk, tad izvēlēties citu.”
***
“Mūsdienās viss tik strauji mainās, tomēr dažreiz nodomāju, ka informācijas pārpilnība mūsdienās traucē dzīvot,” noteic Aina Lija. “Kādreiz bija viena kladīte, kurā sarakstīti apsveikuma pantiņi, gāju ciemos, sameklēju katram piemērotu apsveikumu. Tagad ielūkojies internetā un nespēj atrast un izvēlēties, ko labāk. Reizēm šķiet, ka visa ir par daudz.”
