Aizvadītā nedēļa aizritēja, gatavojoties Muzeju naktij. Katram muzeja darbiniekam bija savs uzdevums — es krājumos meklēju fotogrāfijas par tēmu “Iz kaimiņu dzīves”, jo šīgada devīze bija “Kaimiņi”. Krājumos ir ap 30 tūkstošiem bilžu no visiem bijušā Aizkraukles rajona pagastiem, es pārskatīju apmēram pusi un izvēlējos ap 500. Lielākoties tās ir pagājušā gadsimta 30. gadu un pēckara gadu fotogrāfijas. Meklēju interesantākās, piemēram, cilvēki parasti arklā iejūdza zirgu, bet Neretas pusē kāds bija iejūdzis bulli, savukārt Aiviekstes pagastā fiksēts mirklis, kad saimniece ebrejam pārdod zosi. Tomēr fotografēšanās kādreiz bija dārgs un rets prieks, cilvēki to atļāvās lielākoties svētkos un reti fiksēja sadzīves ainas. Lai gan mūsdienās fotoaparāts ir daudziem, cilvēki arī sadzīvi parasti nefotografē, piemēram, reti kurš bildē saimnieci pie zupas katla vai gurķu vagā.
Bildes ieskenējām un rādījām apmeklētājiem, pēc tam tās visas bija jānoliek atpakaļ tajā pašā vietā, kur paņēmu. Pēc redzes atmiņas zinu, kur apmēram katrai bildei jābūt.
Iepriecina, ka Muzeju naktī Aizkrauklē bija ap 500 interesentu, tajā skaitā bērni. Viņiem īpaši patika orientēšanās sacensības un Madonas improvizācijas teātra uz vietas iestudētās ainiņas. Teātra sniegums man patika, ne velti skatītāju uzmanību aktieriem izdevās noturēt divas stundas. Līdz šim mūspusē nekas tāds nav redzēts.
Apmeklētāji īpaši gaidīti arī rīt, Starptautiskajā muzeju dienā, kad ieeja visiem ir bez maksas.
Madonieši prombraucot gan aizmirsa vairākus ķeblīšus. Muzejā bieži vien kāds kaut ko aizmirst. Kāda semināra apmeklētāja reiz aizmirsa zābakus… Toties muzeja dārzā reti kur bija kaut kas “aizmirsts” un nomests — nakts apmeklētāji bijuši kārtīgi.
Muzeju nakts parasti ir reizē ar Eirovīzijas koncertu, tādēļ to nebija laika skatīties. Iepriekš televīzijā redzēju vairāku valstu sniegumu. Par gaumi nestrīdas, tomēr nesaprotu, ar ko uzvarētājvalsts — Azerbaidžānas — pārstāvju sniegums bija labāks par Francijas dziesmu.
Tāpat kā improvizē madonieši, dažādas improvizācijas ainas varam vērot arī mūsu dzīvē. Valsts prezidents Valdis Zatlers ļoti cenšas, lai šajā amatā tiktu ievēlēts vēl vienu termiņu, tiek runāts arī par Ingunu Sudrabu kā šī amata pretendenti. Ne manam, ne citu viedoklim te nav nekādas nozīmes, jo prezidentu ievēlēs Saeima — kā deputāti vienosies un lems, tā arī būs. Daudzi cilvēki šajā amatā vēlas redzēt Aivaru Lembergu, bet tādēļ jau viņš nekļūs par prezidentu.
Nesen izlasīju Kolīnas Makalovas grāmatu “Pirmais vīrs Romā” — par Romas impērijas laiku. Maldās tie, kuri domā, ka politikā atklājuši ko jaunu un ka Latvijā iet vistrakāk — visos laikos tas katls ir vārījies vienādi. Politika ir netīra, tajā nekā jauna nav, tie paši kašķi un problēmas, vienīgi Romas laikā no nevēlamiem kandidātiem tika vaļā nežēlīgāk — nogalinot.
Labi, ka mums nav Romas laika, citādi nez kā beigtos mūsu politikas skandāli. Pagājušajā nedēļā Korupcijas un apkarošanas biroja priekšnieks no amata atbrīvoja savu vietnieku, un viņš taisnību meklēs tiesā. Šīs iestādes kašķi sen jau apnikuši, tās darbība atgādina sliktu komēdiju. Vajadzētu pieņemt likumu, kas paredz amatpersonu atbildību — ja nepamatoti atlaistu darbinieku tiesa atjauno darbā, lai visus izdevumus maksā tas, kurš pieņēmis nepareizu lēmumu, nevis nodokļu maksātāji. Tad arī šādas “komēdijas” beigtos.
Jautājums par Latvijas Televīzijas un Radio apvienošanu apspriests jau sen, tomēr tā arī nekur tālāk neesam tikuši. Grūti pateikt, kā būtu labāk. Ja abām iestādēm būtu viens priekšnieks, ko mēs iegūtu? Vajadzētu atkal vietniekus un vai izdotos ietaupīt? Esmu gan dzirdējusi, ka citās Eiropas valstīs valsts radio un televīzija ir vienota.
Notiek diskusijas, vai atomelektrostaciju vajag arī Latvijā — vietēji vadošie speciālisti uzskata, ka vajag un tādas enerģijas ražošana varētu kļūt par “Latvijas Nokia”. Domāju, ka pirmajā vietā vajadzētu būt iedzīvotāju drošībai, taču pasaulē nekas nav absolūti drošs.
Pagājušajā nedēļā, 9. maijā, daudzi svinēja Uzvaras dienu, izceļot bijušās PSRS nopelnus, lai gan Otrajā pasaules karā uzvarēja antifašistiskā koalīcija — PSRS, Anglija un ASV, un Vācija kapitulēja nevis 9., bet 8. maijā. Savukārt par kara beigām daudzi uzzināja vēl vēlāk. Mana māte kādreiz stāstīja, ka viņai, desmitniecei, kas
atbildīga par dažādu pagasta
un valsts ziņojumu nogādāšanu desmit tuvākās apkārtnes mājās, 10. maijā bija jāapstaigā visas mājas ar apkārtrakstu, informējot par kara beigām. Viņa dzīvoja Cēsu pusē, Nītaurē. Māte stāstīja, ka nekad nav satikusi tik laimīgus cilvēkus kā tajā dienā.
Cilvēki viņsaulē jau vairs nekaro un arī nestrīdas par to, kurā dienā jāpiemin kara beigas. Tāpat kā citur Eiropā, mums tās vajadzētu pieminēt 8. maijā.
Man patīk skatīties pasaules čempionātus futbolā, kad sākas cīņa par “dzīvību un nāvi”, tāpat hokejā. Sportā ir patiesas emocijas, intriga. Augšstāva dzīvoklī jaunieši tik ļoti fanoja par Latvijas hokeja izlasi, ka televīzijas pārraides varēju arī neskatīties — pēc sajūsmas saucieniem bija zināms, kad Latvijas izlases guvusi vārtus. Skatoties somu un zviedru spēli, nodomāju, ka beidzot somi varētu uzvarēt, un tā arī notika. Prieks par viņiem un arī par mūsu izlasi, kura ar tagadējiem pasaules čempioniem nospēlēja tik labi, zaudējot tikai pēcmetienos, kas tāda loterija vien ir. Domāju, ka mums savējos vajag vairāk atbalstīt, nevis zākāt. Ja kāds var izdarīt labāk, lai parāda — ja Latvijas izlasi izveidotu no ņaudētājiem, būtu nepārspējami skati.
Muzejiem ir jāsaglabā arī mūsu laika liecības, tomēr ir grūti atrast to patiesi vērtīgo, kas būs svarīgs arī nākamajām paaudzēm, jo tikai laiks parāda, kas ir vērtīgs un kam ir nozīme. Piemēram, Mocartam bija daudz laikabiedru — mūziķu, bet tieši viņš iegājis vēsturē kā sava laika izcilākais pārstāvis.
Lai kādi notikumi un personības mūs pārsteigtu, ikdienas dzīve turpinās, un mēs visi esam tie, kas veido vēstures fonu, uz kura uzplaiksnī spilgtas zvaigznes un notikumi.
