“Piedāvājam labāko darbu pasaulē! Taču būs jāstrādā bez brīvdienām, atpūtas un pat apsēsties vienmēr nebūs iespējams. Nāksies palikt nomodā arī naktīs un būt pilnībā pakļautam “augstākstāvošā” prasībām. Vēlama izglītība, kas saistīta ar pedagoģiju, psiholoģiju, medicīnu un finansēm, teicamas saskarsmes prasmes un noturīga nervu sistēma. Alga par šo darbu nepienākas, bet emocionālais gandarījums, ko no tā gūst, ir neatsverams!”. Ar šādu paziņojumu Mātes dienā nācis klajā kāds personāla atlases uzņēmums, liekot pretendentiem izbrīnā ieplest acis — kurš kam tādam gribētu piekrist! Vēl lielāks pārsteigums viņus ķēra, izdzirdot, ka šo darbu uzņēmušies miljoniem cilvēku visā pasaulē, un tikai, kad atskanēja amata nosaukums “mamma”, pretendentu sejās parādījās smaids. Dažiem arī miklums acīs, pateicībā par nesavtību un rūpēm, ko saņēmuši no savas dzīvības devējas. Tomēr attiecības ar māti mēdz būt arī ļoti sarežģītas — atzīst psihoterapeite Inga Birkmane.
Liek ignorēt fizioloģiskās vajadzības
“Mums ļoti gribas domāt, ka esam racionālas un materiālistiskas būtnes, kas visu labi saprot, bet tā nav. Līdzās ir zemapziņas jeb simboliskā pasaule, kas pārstāv nesaprotamo, neizzināmo, sajūtas, intuīciju, ilgas un sapņus. Psihiatrs un filozofs Karls Gustavs Jungs ļoti labi sastrukturējis šo arhetipu ķēdi, un māte ir viens no tās etapiem. Uztveram māti ne tikai tādu, kas pilda materiālās pasaules lomu — ģērbj, baro un neguļ naktis —, bet arī simboliski kā mūžseno dzīvības devēju un sargātāju. Kā māju un reizē arī ceļu, caur ko ienākam pasaulē,” fonu, kādā tiek izspēlēta mātes loma, raksturo psihoterapeite. Taču problēmas rodas, kad racionālā un arhetipiskā pasaule sāk savā starpā konfrontēt. “No vienas puses ir simboliskā māte, kas liek viņu teju dievināt, ko bērnībā arī darām, bet otrs ir reālais cilvēks, kuram ir dusmas, reizēm viņš ir pastulbs, citreiz varas kārs un par sevi nepārliecināts, kādreiz fiziski vai garīgi slims. Bērniem, kuru mammas ir atradušas zelta vidusceļu starp reālo un simbolisko māti, ir ļoti paveicies. Taču ļoti bieži šis attālums ir kā no Zemes līdz Mēnesim,” attiecību potenciālo problēmu avotu atklāj
I. Birkmane. Šo iekšējo konfliktu mammas sāk sajust ļoti ātri — ar pirmajām bērniņa dzīves stundām. Jāliek viņš pie krūts un pusstundu jābaro par spīti tam, ka varbūt pašai ļoti gribas uz tualeti. “Kā gan tu mazuli atrausi un skriesi! Viņš bez tevis nevar! Nemaz nesaceries, ka esi arī cilvēks ar savām fizioloģiskajām vajadzībām!” Inga modelē daudzām tik pazīstamo iekšējo strīdu.
Sociālā loma reiz
beidzas
Reālā māte konfliktē arī ar bērna priekšstatiem. Viņš savu dzīvības devēju vienmēr redz idealizēti kā pašu skaistāko un mīļāko. Tāpēc arī sociālās aprūpes iestādēs nokļuvušās atvases, kuru mammas bijušas nemitīgā reibumā un vārtījušās pa grāvjiem, to it kā neredz un grib pie viņām atpakaļ. Tomēr lielākās problēmas sākas, kad pieaugušā vecumā “rozā” brilles ir nokritušas, bet nēsātājs ar to nespēj samierināties. “Nāk cilvēki ap gadiem 40 un vaino savas mammas. Tas nozīmē, ka viņi joprojām vēlas redzēt simbolisko, nevis reālo. Citreiz nepalīdz pat gadiem ilgas terapijas. Kamēr pastāv ilūzijas, attiecības var būt sarežģītas. Risinājums nāk, kad iemācāmies konfrontēt ar realitāti, ieraudzīt, kas bijis labs, un pateikt par to paldies. Ja to neapgūst, paliek traumēts, nelaimīgs bērns, kas tā arī nepieaug,” ieraudzīt mammā cilvēcisko mudina psihoterapeite. Viņa piebilst, ka, atvasei izaugot, mātes sociālā loma beidzas, un attiecībās stājas jau divi pieaugušie. Tomēr daudzas nespēj atlaist savus bērnus un nemitīgi “cenšas viņus “apēst”, lai atvase mūžīgi būtu vēderā un varētu viņu nēsāt,” salīdzina Inga. “Pirmie ziediņi, kad mātei lēnām būtu jākļūst par otru pieaugušo, parādās bērna 12, 13, 14 gadu vecumā. Šajā brīdī viņai jāsāk konkurēt ar meitu, lai radītu pretestību, kas ir viens no audzināšanas aspektiem. Mamma nedrīkst pārāk ātri padoties un teikt: “Es te tāda neglīta “bulciņa”, bet tu esi mana skaistulīte!”” viņa raksturo, iedrošinot vecākus laikus atkāpties un nodot grožus bērnu rokās. No viņiem būs atkarīgs, vai sekos pansionāts, vai mazdārziņš un sunītis, vai teātris, vai plastmasas vai ozolkoka zārks. “Mēs nevaram prasīt, lai bērni piepilda visas mūsu gaidas. Tikai cerēt, ja būsim viņus pietiekami labi audzinājuši, bērni par mums pietiekami labi parūpēsies,” teic I. Birkmane.
Radīt sajūtu par
pjedestālu
Taču gaidas un prasīšana no pieaugušajiem bērniem, apelēšana — es taču esmu tava māte! — joprojām ir aktuāla daudzās ģimeņu attiecībās. “Tās ir bailes no nāves, kas piemīt visiem cilvēkiem un liek saglabāt kontroli līdz pēdējam elpas vilcienam. Jūtos vainīga, ka piecu gadu vecumā tevi nepalaidu uz futbolu, tāpēc nevaru atlaist mātes lomu, jo, atdodot varu, tu man atriebsies! Man ir nenormāli bail, ka tu neatnāksi, jo tev ir daudz iemeslu nenākt, tāpēc spiežu uz tavu vainas izjūtu,” tēlo psihoterapeite. Ideālā variantā pieaugušo bērnu vecākiem vajadzētu sasniegt tādu iekšējo stāvokli, ka varu pilnīgi iztikt bez citu palīdzības un pat gatavs mirt. “Ja šādā situācijā bērni bez prasīšanas tomēr nāk palīgā, esmu bijusi superīga mamma!” secina Inga.
Tomēr arī lielajām atvasēm vajadzētu saprast, ka pusmūžā nomainīt dzīves centru, kas līdz šim bijuši bērni, ir grūti, un panākt mammām solīti pretim. “Nevienam nepatīk iet svešā teritorijā. Tas notiek, jo savējā ir bail palikt vienam. Tāpēc sagaidi nelūgto viesi ar tēju un cieņpilni pavadi atpakaļ, iedrošinot, ka savā vietā arī ir droši un jauki,” mudina speciāliste. Piedāvājumi, ko darīt “savā teritorijā”, var būt dažādi, piemēram, mazbērnu pieskatīšana, dārza iekopšana, mājas mīluļa ieviešana vai nūjošana. Galvenais — parādīt, ka esi vajadzīgs. “Vecmāmiņas bieži raud, jo visu mūžu gaidījušas pjedestālu, bet tā arī nav dabūjušas. Tāpēc ir ļoti svarīgi radīt sajūtu par krēslu, kas apvīts ar ziediem un izstaro cieņu. Tam nekā daudz nevajag. Vien apmīļot, pateikt paldies, ievērot sīkumus. Skatīties kopā fotogrāfijas, jautāt par dzimtas koku, interesēties par pašas dzīvi. Saņemot mīlestību, vēlme kontrolēt pazūd,” atzīst I. Birkmane, brīdinot nenokļūt savstarpējā vainošanas cīniņā. Salīdzināšanās momentam ir jānotiek, taču pieaugušā vecumā šis process ir ļoti sarežģīts. “Vislabāk jau bērnībā radīt tādus brīžus, kad visiem sanākt kopā un drošā, mīlošā vidē izteikt, kas kuram nepatīk. Atzīt kļūdas, prasīt piedošanu. Atgādināt bērniem, ka viņi ir gaidīti un mīlēti arī, kad pārņem dusmas par viņu rīcību”. ◆
