Laura Igaune ir Latvijas rekordiste vesera mešanā — 2019. gada 10. maijā sacensībās Mauntolivā 4 kg smagais veseris lidoja 73,56 metru tālumā, kas ir līdz šim labākais rezultāts Latvijā. Ar šo rezultātu Laura nodrošināja dalību 2019. gada pasaules čempionātā Dohā, kur izcīnīja 22.vietu, kā arī garantēja piedalīšanos 2020. gada
olimpiskajās spēlēs Tokijā.
Latvijā neredzēja izaugsmes iespējas
Laura treniņus vieglatlētikā sāka Koknesē ap 2002. gadu kopā ar klasesbiedreni Lauru Jegorovu. Treneris Igors Lulle meitenes ievirzīja diska mešanā. Kā atceras Lauras treniņu biedri no tā laika, meitene no citiem atšķīrās ar ļoti nopietnu attieksmi pret treniņiem, lielu uzcītību un mērķtiecīgu darbošanos katrā treniņā, kas acīmredzot ir palīdzējis Laurai sasniegt pasaules visaugstāko līmeni. Pati Laura sākumu vieglatlētikā atceras šādi:
— Sporta treniņos iesaistījos salīdzinoši vēlu, aptuveni 14 — 15 gadu vecumā. Kāpēc tieši sports? Tāpēc, ka man patika sacensties, salīdzināt savus spēkus ar citiem. Biju spēlējusi basketbolu un volejbolu skolas komandā reģionālajās sacensībās, un man tas ļoti patika. Tāpēc nolēmu apmeklēt vieglatlētikas treniņus, kuros sākumā metu disku. Tieši veseri sāku mest 11. klasē, tas bija ap 2004. gadu. Treneris Igors Lulle ierosināja, ka man vajadzētu pamēģināt. Tolaik vesera mešanas tehniku palīdzēja apgūt treneris Ēriks Cīrulis, kurš vienu reizi nedēļā brauca uz Koknesi un trenēja tā brīža jaunos vesermetējus — Aināru Vaičulenu, Lauru Svili, Oskaru Telneru un arī mani. Pārējās dienās mešanas tehniku un citas nianses pieskatīja un mācīja Igors. Tā bija laba sadarbība, un tās rezultātā sekoja daudzi labi rezultāti un izveidojās vairāki augstas klases vesermetēji. Beidzot vidusskolu 2006. gadā, mans personīgais rekords diska mešanā bija 44,39 m, 4 kg vesera mešanā — 48,68 m, 3 kg vesera rekordu neatminos. (Lauras labākais rezultāts 3 kg vesera mešanā ir 52,38 m — aut.)
Pēc vidusskolas absolvēšanas 2006. gadā Laura iestājās Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), lai studētu fizioterapiju un veselības mācību. Tā kā diska un vesera mešana bija Lauras nākotnes plānos un vidusskolā sasniegtie rezultāti bija ļoti augstvērtīgi, paralēli mācībām Laura sāka trenēties Rīgā pie Vladimira Kuzņecova un Viļņa Sudāra. Var tikai apsveikt Lauru par apņēmību, kuras viņai nekad nav trūcis, ka tika atrasts laiks ne visai ērtajai Rīgas loģistikas pievarēšanai ikdienā, lai ik dienas mērotu ceļu no mācību ēkas Pārdaugavā uz necilo Daugavas stadiona rezerves laukumu un aizvadītu mešanas treniņus.
— Ikdienas maršruts no RSU uz Daugavas stadionu pārpildītā sabiedriskajā transportā nav manu patīkamāko atmiņu augšgalā, kas bija jāpaveic, to arī paveicu. Mana motivācija bija — es gribēju un joprojām gribu zināt, cik daudz varu sasniegt un cik tālu tikt savā disciplīnā. Man gribas sasniegt sev arvien jaunu līmeni. Es ļoti ceru, ka manis līdz šim sasniegtais iedvesmos, motivēs citus Latvijas jaunos vieglatlētus nodarboties ar vieglatlētikas mešanas disciplīnām, īpaši vesera mešanu, lai arī kādi būtu treniņu apstākļi sportistiem Latvijā. Es gribu palikt un palikšu vesera mešanā un ar savu sasniegto attīstīt vai vismaz palīdzēt tai attīstīties arī Latvijā.
Laura saņēma vairākus piedāvājumus studijām Amerikas Savienotajās Valstīs, kur mācības iespējams apvienot ar sportu. Laura gan nolēma vispirms pabeigt studijas Latvijā un uz ASV devās vien 2010. gadā. Lēmumu par aizbraukšanu Laurai nebija grūti pieņemt:
— Man gribējās turpināt nodarboties ar vieglatlētiku, un Latvijā es vairs īsti neredzēju šādas iespējas. Biju diezgan pārliecināta, ka studiju piedāvājums no ASV ir jāizmanto, jākravā somas un jādodas projām. Papildus tam — vieglatlētikas treniņu iespējām un studijām — gribēju redzēt un izbaudīt, kas notiek pasaulē. Biju sasniegusi savu pirmo lielo mērķi — absolvējusi RSU — un mierīgi varēju doties tālāk.
Progresu apstādina trauma
Ierodoties ASV, Laura sāka maģistra studijas Rietumkentukī universitātē. Viņa ieguva maģistra grādu fizioloģijā un paralēli studijām ne tikai trenējās pati un sasniedza vairākus jaunus Latvijas rekordus vesera mešanā, bet arī strādāja par trenera asistenti, trenējot jaunos sportistus. Laura stāsta par savu pārcelšanos no Latvijas uz ASV un pirmajiem gadiem Rietumkentuki universitātē.
— Man nebija grūtību pārcelties uz ASV un pielāgoties jaunajai videi. Salīdzinot ar mācībām RSU, Rietumkentuki universitātes studijas likās vieglākas, angļu valodas barjeras man nebija. Mācības un sports universitātē ir saskaņots. Trenējos no rīta, pēcpusdienā svaru treniņi, bet starp treniņiem lekcijas. Viss, kas nepieciešams treniņiem un ikdienai, viegli pieejams uz vietas un jebkurā laikā. Arī sporta medicīnas pakalpojumi, kas sportistiem nav mazsvarīgi, ir turpat universitātē. Runājot par manu progresu vesera mešanā, tad, aizbraucot no Latvijas, mans personiskais rekords bija 60,84 m. Pēc gada uzlaboju savu rezultātu — 64,44 m, vēl pēc gada — 68,94 m. Bet tad manu rezultātu progresu apstādināja trauma.
Laura 2012. gadā guva smagu kājas muskuļa traumu, kas vesera mešanu augstākajā līmenī lika piebremzēt. Ik pa brīdim viņa mēģināja startēt, bet traumas sekas neļāva to darīt tādā līmenī, lai varētu pietuvoties saviem labākajiem rezultātiem. Pēc Rietumkentuki universitātes pabeigšanas Laura iestājās Tifinas universitātē, kur izvēlējās ļoti interesantu studiju programmu — kriminālistikas psiholoģiju. Tifinā Laura sāka strādāt par vieglatlētikas treneri, un viņas izglītības dokumentu mapē ir arī “USA Track and Field” treneres sertifikāts.
— Pēc Rietumkentuki universitātes absolvēšanas, kurā strādāju arī par trenera asistenti, man trenera darbu piedāvāja Tifinas universitāte. Piekritu un, ierodoties Tifinā, uzzināju, ka ir iespēja turpināt studijas, pie tam bez maksas. Kāpēc kriminālistikas psiholoģija? Tajā brīdī tā likās ļoti interesanta un saistoša nozare, un jau pirmajos kursos sapratu, ka man tā patīk. Absolvēju universitāti 2014. gada decembrī. Pēc nepilniem diviem gadiem — 2016. gada septembrī — saņēmu darba piedāvājumu no Īlonas universitātes. To pieņēmu vairāku iemeslu dēļ — gribējās siltāku klimatu (Tifina atrodas Ohaio štatā, netālu no Klīvlendas, bet Īlona atrodas Ziemeļkarolīnas štatā, netālu no Šarlotas pilsētas — aut.), kā arī Īlona ir NCAA 1. divīzijas universitāte, kas nozīmē labākus darba kvalitātes apstākļus un arī labāku atalgojumu, kas, protams, nav mazsvarīgi. Ap to laiku arī kājas savainojums sāka dzīt labāk un varēju sportot vairāk.
Met, kaut arī sāp
Par Lauru tā skaļāk atkal izdzirdējām šī gada pavasarī, kad pēc gandrīz septiņu gadu pārtraukuma ziņu virsrakstos parādījās informācija par Latvijas rekorda labojumu vesera mešanā sievietēm. Daudzi jau bija piemirsuši, ka otrpus okeānam joprojām trenējas un startē Laura Igaune, līdz Latvijas sporta līdzjutēji saņēma ziņas par kārtējo laboto Latvijas rekordu.
Pie tam sportiste to izdarīja četras reizes, rekordu labojot no 69,74 m līdz pat 73,56 m, kas ir šī brīža Latvijas rekords. Pavisam Latvijas rekordu Laura sasniedza jau 17. reizi. Lauras treneris šobrīd ir Nolans Hils.
— Kājas traumu guvu 2012. gadā, pagāja vairāk nekā četri gadi, kamēr izdevās kaut cik apārstēt traumēto muskuli. Biju izmēģinājusi dažādus ārstēšanas variantus un metodes, bet īsti nekas nelīdzēja. Kad ierados Īlonā, iepazinos ar divām fizioterapeitēm, kuras strādāja ar metodēm, kādas vēl nebiju mēģinājusi savam savainojumam. Sākām kopīgi strādāt pie traumas seku likvidēšanas, un tas deva rezultātu. Sāpes kājā mazinājās, palielinājās kājas kustību apjoms un pieauga arī spēks. Uzreiz varēju sākt strādāt svaru zālē ar spēka slodzes palielināšanu, nevis tikai uzturēšanu. Bez sāpēm varēju atsākt mešanas treniņus, kā arī lēkšanas un skriešanas treniņus. Pilnībā gan traumas sekas nav likvidētas, bet domāju pozitīvi un ceru uz pilnīgu atkopšanos no šī savainojuma, kas man tik daudz traucējis.
2012. gadā Laurai pietrūka 6 cm, lai kvalificētos Londonas olimpiskajām spēlēm, un objektīvu iemeslu dēļ viņai gar degunu aizgāja arī citi lielie sporta forumi, bet šogad beidzot Laura debitēja pasaules čempionātā, kurš norisinājās neraksturīgi vēlu un neraksturīgos laika apstākļos. Debijas reizē Laura izcīnīja 22. vietu un guva vērtīgu pieredzi nākamajiem startiem.
— Negribu meklēt attaisnojumus. Nebiju gatava, bet savai aizstāvībai šo to piebildīšu. Pirmkārt, gara sezona, kura sākās jau aprīlī, bet čempionāts notika septembra beigās (parasti vieglatlēti sezonu noslēdz augusta beigās, kad notiek pasaules vai kontinentu čempionāti), un biju nogurusi no tik garas sacensību sezonas. Jūnija sākumā guvu vēl vienu traumu — lauzu papēža kaulu, un bija jāsamazina slodze. Nevarēju veikt sprinta un lēkšanas treniņus, dažkārt arī mešanas treniņi bija jāizlaiž. Centos mest sāpēs, kā jau ierasts pēdējo gadu laikā. Bija ļoti jāierobežo visi eksplozīvie vingrinājumi.
Laura izpildījusi arī olimpisko spēļu normatīvu šī gada vasaras olimpiskajām spēlēm Tokijā.
— Dohā ierados 25. septembrī, bet startēju jau 27. septembrī. Lai gan nebiju fiziski gatava sasniegt pašus augstākos rezultātus, tomēr ieguvu vērtīgu pieredzi, kas man ļoti noderēs turpmāk lielajās vieglatlētikas sacensībās, kā, piemēram, šogad Tokijā. Pirms starta atšķirībā no ikdienas mačiem ir daudz dažādu procedūru, kas ietekmē iesildīšanos un gatavošanos. Ja sacensībās ASV “call room” procedūras ir salīdzinoši ātras, tad šeit bija liela nīkšana, līdz pat 40 minūtēm. Dohā bija arī ļoti nelabvēlīgi laika apstākļi, jo visur bija virs 30 grādiem, kas man ļoti patīk, bet stadionā bija kondicionēts gaiss, kas man bija par vēsu. Arī laika joslu maiņa man bija apgrūtinājums. Nākamgad olimpiādē mans mērķis ir mest tālāk nekā Dohā. Gribu uzlabot savu sniegumu un nostabilizēties ar regulāriem rezultātiem 72 m robežās. Gribu būt konkurētspējīga pasaules līmenī un regulāri.
Brīvdiena —
“luksusprece”
Lauras ikdienas režīms ir visnotaļ spraigs un izaicinošs. Tā kā viņa ir ne tikai augstākās klases sportiste, bet arī pilnas slodzes trenere, un diennaktī ir tikai 24 stundas, tad krietni “jāpasvīst”, lai visu apvienotu un izdarītu darbu kvalitatīvi.
— Mana diena sākas ar celšanos 5 rītā. Pulksten 5.30 sāku mešanas treniņu, kurš ilgst divas līdz divarpus stundas. Mešanas treniņā veicu dažādu veidu metienus ar dažādiem rīkiem un pieslīpēju tehnikas nianses. No pulksten 8 līdz 17 trenēju studentus un veicu visus citus trenera ikdienas pienākumus. Pulksten 17 ir treniņš svaru zālē, tāds man ir četras reizes nedēļā. Tad vēl divas reizes nedēļā man ir lēkšanas un pildbumbu treniņš, divas reizes sprinta, skriešanas treniņš un divas līdz trīs reizes nedēļā rehabilitācijas nodarbības, ārstnieciskā vingrošana. Lai to visu paspētu, citreiz ir jātrenējas pat trīs reizes dienā. Gada laikā režīms daudz nemainās, pirms sezonas un sezonas laikā noņemu vienu svaru zāles treniņu. Mana vienīgā brīvdiena ir sestdiena.
Daudzus lasītājus bieži interesē, kādi ir augsta līmeņa sportistu personīgie rādītāji dažādos spēka vingrinājumos un kādi ir galvenie vingrinājumi svaru zālē. Lauras svars ir ap 67 kg, augums — 178 cm, tāpēc aicinām novērtēt Lauras personīgos spēka rādītājus, kuri ir ļoti augstā līmenī.
— Svaru zālē pamatvingrinājumi ir četri: svaru stieņa ņemšana uz krūtīm — 107 kg, svaru stieņa raušana — 80 kg, pietupieni ar svaru stieni — 155 kg un vilkme — 182 kg. Tāpat izpildu daudz stabilitātes vingrinājumus un tādus, kurus paredzēts izpildīt ar vienu kāju. Protams, ka svaru treniņi metējiem ir ļoti svarīgi un nepieciešami, bet es uzskatu, ka ir jāpilda arī daudz lēcienu vingrinājumu, pildbumbu metieni, lodes metieni un jātrenē eksplozivitāte. Citas pasaules klases vesermetējas ir līdz pat 40 kg lielāku ķermeņa masu, līdz ar to mani spēka rādītāji un mešanas tehnika ļauj kompensēt ķermeņa masas parametrus. Es gribētu arī nedaudz palielināt savu ķermeņa svaru, ideāli līdz 70 kg, bet mans organisms ir tāds, ka svars klāt nāk ļoti negribīgi.
Kā jau iepriekš Laura minēja, viņas ikdienā vienīgā brīvdiena ir sestdiena. Ja cilvēkam ir viena brīvdiena, interesanti, ko vienā brīvā dienā var paspēt izdarīt?
— Brīvais laiks? Jā, tas man ir “luksusprece”. Sestdienas ir manas atpūtas dienas — dienu sāku ar kādu aktīvu nodarbi, piemēram, jogu vai kādu rehabilitācijas/atjaunošanās nodarbību, bet pēc tam lieku automašīnā savu suni un mēs dodamies pakāpelēt pa Apalaču kalniem, kas man ir divu stundu attālumā. Brīvās dienas cenšos pavadīt ārā, bet, ja līst lietus, tad lasu grāmatas un gatavoju pārtiku nākamajai nedēļai.
Palīdz tautiešiem
Jau gandrīz 10 gadu Laura savu ikdienu pavada ASV, un tas nozīmē, ka viņa ir pietiekami labi iedzīvojusies šajā valstī. Laura saka, ASV viņu viss apmierina, viņa ir atradusi sev atbilstošu vietu, kur dzīvot, strādāt, atpūsties un realizēt savus mērķus gan kā sportistei, gan trenerei.
— Man patīk dzīvot ASV. Lielākā daļa dienu aizrit darbā un treniņos — no pirmdienas līdz piektdienai man ir treniņi un darbs, svētdienās tikai treniņi, sestdienās atpūšos. Cik nu man tā laika paliek pāri, cenšos sekot līdzi sporta aktivitātēm Amerikā, arī ar latviešu piedalīšanos. Sekoju līdzi NBA, NHL un koledžu sportam. Tāpat sekoju līdzi latviešu jauniešiem, kuri ASV universitātēs nodarbojas ar vieglatlētiku, cenšos sazināties un satikties ar latviešiem ASV. Ja uzzinu, ka tuvējās skolās vai universitātēs ir ieradušies kādi latviešu bērni un jaunieši, cenšos sniegt savu palīdzību sadzīves apstākļu sakārtošanā. Esmu šeit jau pietiekami ilgi un varu palīdzēt viņiem šeit iejusties, iekārtoties. Tas man ir svarīgi, ka varu palīdzēt šādā veidā.
ASV manā kā treneres apgādībā ir sešas metējas, 25 gargabalnieces un 16 sportisti, kas trenējas sprinta un lēkšanas disciplīnās. No metējiem ir arī latviete Kristīne Strazdīte, un ceru, ka turpmākos gados varēšu vēl kādam latviešu metējam vai metējai piedāvāt šādu iespēju — studēt un trenēties ASV. Tikko sāku ceturto un pēdējo gadu strādāt ar audzēkni Skailaru. Trīs gados vesera mešanā viņa ir sasniegusi 55 m robežu, redzēs, kā būs pēdējā gadā. Kristīne veseri met tikai gadu, bet šajā laikā sasniegusi jau 44,43 m. Diska mešanā Kristīnei personīgais rezultāts ir 46,56 m. Cita audzēkne — Keitlīna — pēc viena gada treniņiem diska mešanā sasniegusi jau 47,07 m, bet vēl viena audzēkne — Šarlote — veseri metot tikai otro gadu, sasniegusi jau gandrīz 50 m.
Laura teic, ka šobrīd par iespējamo atgriešanos Latvijā nedomā, jo ASV ir sakārtojusi savu dzīvi visos virzienos. Latvijā izaugsmes iespējas sportiskā ziņā Laura neredz, bet labprāt palīdzētu latviešu sportistiem ASV, ja tāda izdevība būtu. Šādā veidā Laura norāda uz esošo situāciju Latvijā vieglatlētikas infrastruktūras jomā. Ja vasarā treniņu vietas vēl var atrast un treniņi ir pilnvērtīgi, tad aukstajā laikā, kas Latvijā ir diezgan ilgs, treniņu iespējas ir ļoti apgrūtinātas, īpaši mešanas disciplīnu sportistiem. Laura uz ASV devās pirms deviņiem gadiem, un jau toreiz Daugavas stadiona rezerves sektors bija katastrofālā situācijā. Šobrīd tur nav mainījies nekas. Tas liecina par to, ka infrastruktūras problēmas pie mums ir lielas, un, kamēr tās netiks novērstas, sistemātiski augsti rezultāti netiks sasniegti, ja nu ar atsevišķiem izņēmumiem.
— ASV kvalitatīvi treniņu apstākļi ir pieejami visiem, un to ļoti labi atspoguļo ASV izlases sasniegumi pasaules mērogā. Universitātes sportistiem viss ir bez maksas, bet tiem sportistiem, kas studijas jau beiguši, visbiežāk universitātes ļauj izmantot savas sporta bāzes un inventāru bez maksas. Piemēram, es vasarā ceļoju uz citiem štatiem. Ja es uzrakstu citiem treneriem, ka būšu viņu universitātes tuvumā, un lūdzu atļauju izmantot viņu sporta bāzes, vēl nekad neesmu saņēmusi atteikumu. Cilvēki, kas ir saistīti ar vieglatlētiku, šeit ir ļoti pretimnākoši un vienmēr palīdzēs citam vieglatlētam. Tā ir ļoti liela atšķirība no tā, ko pieredzēju Latvijā. Piemēram, Daugavas stadionā mums bieži neļāva slēgt apgaismojumu un bija jāmet tumsā. Vasarā viena no vadošajām Latvijas šķēpmetējām man stāstīja, ka viņai vienā no Rīgas stadioniem neļāva veikt mešanas treniņu, lai nesabojātu stadiona segumu. Pats saproti, cik daudz šķēps “var sabojāt” segumu. Tās nav normālas situācijas, ja gribam, lai sporta veids progresētu.
ASV vieglatlētika ir masveidīga tāpēc, ka viņiem ir universitāšu vieglatlētikas sistēma. Atlēti “caur vieglatlētiku” var iegūt stipendiju un ar tās palīdzību absolvēt universitāti. Tātad 18 gadu vecs vidusskolēns dodas uz universitāti, nodarbojas ar vieglatlētiku vēl četrus vai piecus gadus, un ar šādu atbalsta sistēmu četros — piecos gados atlēti izaug.
Laura saka, kurš katrs gan netiek uzņemts vieglatlētikas treniņos un ir jāizpilda kritēriji, lai iekļūtu universitātes komandā. No aptuveni 6500 Īlonas universitātes studentiem vieglatlētikas treniņos tiek uzņemti 50 labākie, kas veido universitātes komandu, un startē koledžu čempionātā.
— Īlonā vieglatlētikai ir stadions ar visiem nepieciešamajiem sektoriem mešanai, lēkšanai un skriešanai. Pie mums klimats ir diezgan silts un reti uzsnieg, tāpēc ārā varam trenēties visu gadu. Ja ir nepieciešamība doties telpās, tad mums ir arī sporta zāle, kurā ir pamatlietas treniņiem. Varam mest disku, lodi, bet veseri un šķēpu gan nevaram, tāpēc šīm disciplīnām pielāgojam vingrinājumus. Ir aptuveni 180 m garš skrejceļa aplis, kas ir pietiekami sprinteriem un lēcējiem. Gargabalnieki parasti trenējas ārā. Vieglatlētikas komandā uzņemam ne vairāk kā 50 sportistu, kuri veido komandu, ar kuru startējam NCAA sacensībās.
Sarunas noslēgumā vaicāju Laurai par to, ko Laura plāno darīt turpmāk. Atbilde nav gara, bet loģiska.
— Ko es gribu darīt pēc desmit gadiem? Es līdz tam gribētu iegūt doktora grādu psiholoģijā, tas ir mans lielākais mērķis, paralēli tam, protams, joprojām nodarboties ar vieglatlētiku. Vai vēl kādreiz aizbraukšu uz Koknesi? Cerams, ka vēl kādu reizi tur būšu, tad noteikti došu ziņu. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Laura Igaune.
Dzimšanas laiks un vieta: 1988. gada 10. februāris, Stučka.
Dzīvesvieta:
Amerikas Savienotās Valstis.
Horoskopa zīme:
Ūdensvīrs.
Nodarbošanās:
vieglatlētikas trenere, “USA Track and Field” treneres sertifikāts.
Personīgie rekordi: diska mešanā — 51,96 m, vesera mešanā — 73,56 m (Latvijas rekords).
