Skrīverietis Antons Uzulnieks ir kaislīgs makšķernieks. Visbiežāk viņš brauc makšķerēt uz netālo Lobes ezeru. Īpaši tagad — lielo rudens līdaku copes laikā.
Uz copi labā kompānijā
— Šis gads gan nav tik bagāts lieliem lomiem kā iepriekšējais, taču žēloties nevar, — teic makšķernieks. — Pirms pāris mēnešiem vienā dienā noķēru divarpus un trīs kilogramus smagus plaužus.
Pavasarī biežāk braucu uz Dienvidsusēju, retāk — uz Mēmeli. Vasarā, kad ūdens jau iesilis, Lobes ezerā ķeru līņus. Tagad, rudenī, protams, spiningoju līdakas. Bieži vien makšķerēju kopā ar paziņām — Jāni Znotiņu, Līgu Vileri. Ja esi labā kompānijā, loma lielumam pat īsti nav nozīmes, galvenais — labi pavadīt dienu.
Dienā pāris līņu
Līņu makšķerēšana man šķiet viens no interesantākajiem copes veidiem. Līnis ir spēcīga un uzmanīga zivs. Parasti ezerā iebraucu pēcpusdienā un tad makšķerēju līdz vakaram. Kad biju jaunāks, copējām arī visu nakti. Vasarā tās ir gaišas, un pilnīga tumsa ir tikai neilgu brīdi. Pērn vienā vakarā varēja noķert trīs četrus līņus. Šovasar retu reizi bija divi. Varēja izvilkt pa kādam 300 — 400 gramu smagam breksēnam. Mazo rudulīšu gan ir daudz, un viņi bieži vien ēsmai neļauj pat nogrimt. Ja vēlas vilkt tieši ruduļus, jāmēģina “noķert” īsto brīdi uz pēdējā ledus.
Līdaku gads
Tagad gan ir līdaku laiks. Kad vien ir varu, braucu uz ezeru un spiningoju. Ezerā mīt ļoti lielas līdakas. Šovasar ir noķerta pat 12 kilogramu smaga zaļsvārce. Kāds paziņa noķēra astoņus kilogramus smagu līdaku. Dienā noķert piecas gan ir izdevies tikai vienu reizi. Divas reizes bija pa četrām līdakām. Es nerēķinu mazās līdaciņas, kurām līdz mēram pietrūkst viena vai divu centimetru. Viņas ēsmu tver visai bieži, bet ir jāatlaiž. Ir reizes, kad, apbraucot vienu salu, jāpalaiž piecas sešas un tikai vienu var paturēt. Ar copmaņiem esam sprieduši, ka, tāpat kā ir sēņu un ābolu gadi, noteikti ir arī līdaku gadi, kad šīm zivīm ir labvēlīgi apstākļi, un tad kādu laiku ir ļoti daudz mazo zivtiņu. Jāgaida, kamēr līdaciņas izaug. Tas notiek ātri, jo barības viņām ezerā netrūkst. Lielās līdakas gan ķeras ziemā un vairāk uz pavasara pusi, kad piecus sešus kilogramus smagas nav retums.
Zems ūdenslīmenis
Šogad zivīm ezerā klājās grūtāk — sausās vasaras dēļ bija ļoti zems ūdenslīmenis, turklāt ezers ir ļoti aizaudzis. Ūdens slānis dziļākajā daļā bija labi ja pusotra metra. Pārsvarā ne vairāk kā 80 centimetru. Nu gan ir nedaudz vairāk lijis, un ūdenslīmenis ir pacēlies tik augstu, cik parasti ir vasarās. Protams, būtu labāk, ja lītu vēl un ezers aizsaltu, kad ir augsts ūdenslīmenis. Tad nevajadzētu uztraukties par zivju slāpšanu.
Protams, ir skābekļa sūknis un ledū var urbt āliņģus, taču, ja ledus ir biezs un ūdens zem tā maz, zivīm var klāties slikti.
Katru gadu cita
“mode”
Interesanti, ka ik gadu “modē” ir cits māneklis. Piemēram, pērn zivis labprāt kampa gumijas mānekļus, bet šogad dod priekšroku rotiņiem ar spilgtas krāsas lapiņu, visbiežāk dzeltenu vai sarkanu. Ne reizi vien izmēģināju gumijas zivtiņu, bet nekā.
Un vēl kāda svarīga lieta — māneklim ir jātic! Kāds varbūt teiks, ka tā ir māņticība, taču tā patiesi darbojas. Ja esi norāvis kādu veiksmīgu vizuli, nākamo vērtē skeptiski, un loma patiešām nav. Protams, ir iespēja steigties uz veikalu un mēģināt nopirkt tieši tādu, kāds pazaudēts.
Leišmalē nelieli lomi
Dienvidsusējā lomi šovasar bija nelieli. Iespējams, zemā ūdenslīmeņa dēļ. Arī spēkstacijas strādā nesaskaņoti, un zivju paliek mazāk. Savlaik, kamēr spēkstacijas nedarbojās, varēja vilkt labus vimbu lomus. Šīs zivis iepeldēja no Mēmeles. Tagad viņas augstāk par Ērberģes hidroelektrostaciju netiek. Tā tas ir arī Daugavā. Ja šīs zivis nevar ceļot, viņas arī augumā ir nelielas — ne lielākas par raudiņu. Ja paveicas, var ķert skaistus ālantus un sapalus. Viņus gan vislabāk vilkt pavasarī, kad izlido maijvaboles. Atliek vien prāvajam kukainim “pieriktēt” āķi un palaist pa straumi.
Ja vērtē visus copes veidus, tad vienīgais, par kuru neesmu sajūsmā, ir gruntsmakšķere. Tas man šķiet pārāk garlaicīgs — nepatīk sēdēt un filozofiski skatīties uz pretējo krastu. Pludiņš un spinings — cita lieta. Ziemā, protams, nekas cits neatliek kā sēdēt pie āliņģa. Tiesa, ja vēlēsies ķert asarus, nāksies viņus pameklēt. Baltās zivis var iebarot un gaidīt, kamēr viņas atpeldēs.
Lobes ezerā ziemā ķeras asari svarā pat līdz kilogramam. Es strīpaiņus lomā paturu vien tad, ja viņi ir vismaz 100 — 150 gramu svarā. Mazākus tīrīt nav vērts. Turklāt, kad mazam asarītim nogriež galvu, pāri paliek vien astes spura. Lielākos gan parasti nodīrāju, lai gan sacepta šīs zivs ādiņa ir kraukšķīga un garšīga.
Cienā kaimiņus
Laiks, kad nesu mājās visu, kas copēja, jau sen ir pagājis. Tā darīju vien puikas gados. Parasti ķeru tik, cik varam apēst. Izņēmums, protams, ja izdodas vienu pēc otras vilkt lielas zivis. Tad var ielikt ledusskapī citai pusdienu reizei. Ja loms ir liels, labprāt tajā dalos ar kaimiņiem. Nemaz nezināju, ka tik daudziem cilvēkiem garšo zivis! Viņi vienmēr apvaicājas, kā veicies, bet man prieks, ka varu viņus pacienāt.
Taču ir copes reize, kad vēlos tāpat vien pabūt dabā. Jau izbraucot zinu, ka loma nebūs, varbūt kāda sīkaļa. Ja visu nedēļu esi cītīgi strādājis, gribas atpūsties. Un pie ūdeņiem tas vienmēr ļoti labi izdodas. Reiz gan Kāla ezerā pamatīgi izmirkām un nosalām. Tā laikam arī ir vienīgā reize, kad nožēloju, ka devos uz copi. Todien piesala, un no gaisa krita sniegs ar lietu. Turklāt neķērās!
Pludiņu paceļ… bebrs
Copējot var piedzīvot arī ko neparastu. Reiz makšķerēju Rīteru karjerā. Tur, starp citu, ķeras prāvas raudiņas. Pārītis jau bija noķertas, kad pēkšņi pludiņš sāka celties augšup, un virs ūdens ar pludiņu uz muguras iznira bebrs! Prāvais dzīvnieks mierīgi peldēja projām ar visu manu pludiņu. Piesitu ar kāju pie zemes. Viņš uzsita ar asti pa ūdeni un strauji ienira. Šļakatas vien pa gaisu aizlidoja! Labi, ka āķis neieķērās viņa kažokā.
Savukārt Lobes ezerā pirms pāris gadiem man lomu atņēma kāda zivs. Pieķērās centimetru 40 gara līdaciņa. Mēģināju viņu ātri pievilkt pie laivas, lai atbrīvotu. Taču, kad līdz laivai bija atlicis pāris metru, sagriezās pamatīgs ūdens mutulis, un līdaciņu sakampa vidēja izmēra “krokodils”. Pārkoda mazo uz pusēm, un man palika tikai galva. Pārējo lielā līdaka vienā mirklī apēda. Tad gan biju pārsteigts. Zivs bija pārgriezta kā ar žileti. ◆
