Nikolajs Ambrosovs Daugavpils rajona Višķu pagastā nekad nav atklājis, ka viņa sirdslieta ir turēt baložus. Tuvs vai tāls ciemiņš parasti pats ievēro, kā pret debesjumu paceļas balto, raibo, melnbalto un citu dekoratīvo baložu saime.
Nikolajs Ambrosovs Daugavpils rajona Višķu pagastā nekad nav atklājis, ka viņa sirdslieta ir turēt baložus. Tuvs vai tāls ciemiņš parasti pats ievēro, kā pret debesjumu paceļas balto, raibo, melnbalto un citu dekoratīvo baložu saime.
Nikolajs stāsta, ka šos putnus iemīļojis septiņu astoņu gadu vecumā. Toreiz kāds ciemos atbraucis pilsētas zēns paskaidrojis, ka atšķirībā no pilsētas vai meža baložiem dekoratīvais balodis ir pieradināms un skaists putns. Šobrīd paša rokām uzbūvētajā baložu mājā Nikolajs izmitinājis gandrīz 50 paulīnu, Riversas, Kijevas, sarkanraibo, pasta (Austrijas utml.), Baku un citu šķirņu baložu.
Ambrosova kungs baložus lutina ar dažādiem graudiem un uzturu nodrošina ekoloģiski tīru, lai baloži neslimotu. Putnus laižot palidot vienu vai divas reizes dienā, un tādos brīžos, pēc Nikolaja teiktā, varot novērot filmēšanas vērtus skatus, piemēram, kā paulīnu baloži aristokrātiski tīra savas krāšņās spalvas vai kā dažādu krāsu baloži debesu ainavā izveido spārnotu mozaīku.
Kad cilvēki jautā par baložu cenu, Nikolajs uzsver, ka kolekcionāram balodis esot ļoti vērtīgs un bieži vien netiekot novērtēts naudassummā, tāpēc ka baloži rada īpašu noskaņojumu un sakārto domas. Baložu tirgū paši dārgākie esot pasta baloži, kuri spēj nolidot tūkstošiem kilometru. Arī Nikolaja pasta baloži zina ceļu uz mājām. “Savus pasta baložus esmu laidis brīvībā Rīgā, un viņi Višķos pārradušies pēc trīsarpus līdz četrām stundām. Pasta balodis pie attāluma jāpieradina pakāpeniski. Sākumā jāpalaiž debesīs piecu kilometru attālumā, tad — desmit, piecpadsmit un vairāk, jo balodim galva ir kā dators — ātri ielāgo redzēto. Pasta baloži lido vidēji ar ātrumu 100 kilometru stundā,” stāsta baložu saimnieks. Dienot padomju armijā, Nikolajs baložus uzticējis tēvam, vēlāk nodarboties ar baložiem pieradinājis arī dēlu Sergeju.
“Baložus un baložu kolekcionārus saprot tikai tas, kuram sirds pieķērusies baložiem. Tā ir tikpat nopietna nodarbošanās kā zemledus makšķerēšana vai autorallijs,” saka Nikolajs.
(“Latgales Laiks”)
