Kad aizkrauklietis Valērijs Rimars ienāk redakcijā, kolēģes ziņkāri jautā: Kas viņš ir?” Jūrnieks! Kaut kas jaunajā vīrietī pat bez formastērpa šķiet savādāks, un šo sajūtu nostiprina arī turpmākā saruna.
Kad aizkrauklietis Valērijs Rimars ienāk redakcijā, kolēģes ziņkāri jautā: “Kas viņš ir?” Jūrnieks! Kaut kas jaunajā vīrietī pat bez formastērpa šķiet savādāks, un šo sajūtu nostiprina arī turpmākā saruna. Viņā nav nekā no tā, ko sarunvalodā sauc par “zīmēšanos”, bet īpašu viņu dara ticība savam sapnim. “Īstenībā divas nedēļas krastā man ir par daudz, jo šis darbs man patīk, un pēc dažu dienu atpūtas atkal esmu gatavs doties ceļā,” krastā pavadītajās dienās “noķerts”, teic “Regina Baltica” stūrmanis.
Bezrūpība tikai bildēs
— Kā jūs kļuvāt par jūrnieku?
— Mans vecākais brālis Aleksandrs jau ilgus gadus iet jūrā, tagad viņš ir tankkuģa kapteiņa vietnieks. Brālis arī man ieteica mācīties jūrskolā. Jau pusaudža gados man patika, ka brālis labi pelnīja un mani ļoti lutināja. Spēlējam futbolu, piebrauc brālis mašīnā, un esmu lepns: “Viņš ir jūrnieks!”. Arī tēvs mani mudināja izvēlēties jūrnieka profesiju, kaut pats nekad nebija šo darbu darījis. Viņš vienkārši gribēja, lai dēls pēc iespējas ātrāk sāk pelnīt un ir materiāli nodrošināts.
Atzīstu, manī bija tikai romantiskas ilūzijas par šo darbu, kaut brālis man allaž stāstīja, cik sarežģīts un smags tas ir. Domāju: “Viņš melo! Bildēs viņa albumā ir pilnīga bezrūpība.” Izrādās, vienreiz mēnesī kapteinis uz klāja rīko pikniku, un tad visi arī fotografējas. Pusgada laikā ir seši šādi pikniki, un brāļa albumā deviņdesmit procentu fotogrāfiju ir no šādiem atpūtas brīžiem. Tajās smago darbu neredzi.
— Jums nācās pašam par to pārliecināties?
— Visvairāk, kad kādu laiku strādāju uz kravas kuģiem. Karstums. Kuģis šķērso tropisko joslu, un tu sēdi karstos saules staros un visu dienu ar āmuru dauzi rūsu no klāja. Metālu saēd sāļais jūras ūdens, un apkalpei visu laiku jārūpējas par savu kuģi. Kajītēs ir karsti, nevari atpūsties, reizēm pietrūkst dzeramā ūdens. Jūrnieku leksikā mēdz teikt, ka uz tankkuģa maksā “kapa naudu”, jo jāpārvadā bīstamas kravas, ķīmiskas vielas, un tas ir bīstami veselībai. Mans brālis ir izvēlējies šādu dzīvi, bet es drīz sapratu, ka nevaru ilgi būt tādā vietā, kur cilvēkam trūkst sabiedrības. Slēgta telpa, kurā vairākus mēnešus redzi tikai divdesmit kuģa apkalpes vīru, no kuriem tikai kādi trīs bija jaunieši manā vecumā. Gari braucieni, pat trīs mēnešus pavadījām uz ūdens, un vienīgais sazināšanās veids ar mājiniekiem bija elektroniskā pasta vēstule. — Esat bijis daudzās valstīs?
— Ar “kravinieku” kuģojām no Ukrainas, tad pāri Atlantijas okeānam, pa Panamas kanālu, Klusajā okeānā no astoņiem zvejas kuģiem ņēmām zivis un devāmies uz Āfriku. Esmu bijis Kostarikā, Kolumbijā, Brazīlijā, Francijā, Anglijā, Beļģijā, Japānā, Korejā, arī Irānā un Kuveitā, Ķīnā, kuģojis pa Melno jūru. Taču dažās no valstīm neesmu pat izkāpis krastā, bijis tikai ostā. Zinu vairākus kursabiedrus, kuriem šādi ceļojumi šķiet ļoti aizraujoši, taču es drīz vien sapratu, ka tādu darbu negribu, un manī radās antipātijas pret kuģošanu vispār.
Jūras ceļš
— Kā nokļuvāt darbā uz pasažieru prāmja?
— Par to sapņoju jau sen. Vēl mācoties jūrskolā, skatījos uz prāmi “Baltic Kristina” un domāju — ir nereāli uz tāda tikt strādāt pat par matrozi. Taču pagājuši divi gadi, un es esmu stūrmanis uz vēl lielāka prāmja. Apmēram pirms gada uzzināju, ka kompānija “Tallink” veido komandu prāmja “Regina Baltica” apkalpei, pieteicos, un mani pieņēma. Darbā esmu divas nedēļas, šajā laikā veicam septiņus reisus uz Stokholmu un atpakaļ, tad divas nedēļas esmu mājās.
Uz prāmja strādā 120 cilvēku, un tas uzņem no 500 līdz 1200 pasažieriem. Šis darbs man ļoti patīk, jo te ir sabiedrība, var parunāties ar pasažieriem, viņi katru dienu mainās, un ir ļoti interesanti. Cilvēki uzsmaida un pasveicina, mani šī labvēlīgā attieksme uzlādē un dod enerģiju ilgam laikam.
— Kādi ir jūsu pienākumi?
— Esmu visjaunākais stūrmanis (pēc amata, ne pēc vecuma), tāpēc mans darbs vairāk saistīts ar dokumentiem — sagatavot nepieciešamos “papīrus” kuģa ienākšanai ostā Rīgā vai Stokholmā, piemēram, darbinieku sarakstu. Naktī sardzē uz komandtiltiņa esmu kopā ar otro kapteiņa palīgu, dienā tur dežurēju viens. Sardze naktī ilgst sešas vai septiņas stundas, un darbs ir līdzīgs, kā vadot auto ceļu satiksmē. Protams, kuģi vada automātiska sistēma — tas peld noteiktā ātrumā noteiktā virzienā, bet tas nenozīmē, ka nekas nav jākontrolē. Stūrmanis var palielināt vai samazināt ātrumu, ja kuģi šūpo, jāizlaiž zemūdens spārni, kuri ir četrus metrus plati un stabilizē kuģa gaitu. Jāvēro radars un jāpārņem vadība, ja tuvojas cits kuģis. Tāpat kā uz brauktuves, arī jūrā jādod ceļš kuģim, kurš brauc no labās puses.
Audzina kolēģi
— Jums ir 21 gads. Šāda atbildība jaunam cilvēkam nešķiet mazliet par lielu?
— Kad braucu ar kravas kuģi, uz komandtiltiņa biju patstāvīgā sardzē, tātad četras stundas viens pats. Man tolaik bija deviņpadsmit gadu un, protams, bija bail. Bieži zvanīju kapteinim uz kajīti un lūdzu, lai viņš atnāk, jo biju satraukts un pats baidījos pieņemt lēmumu. Kapteinis bija ļoti saprotošs un pieredzējis, viņš pamācīja, ka labāk ir lūgt padomu nekā pieļaut kļūdu, kuras dēļ var ciest visi. Man bija septiņpadsmit, kad pirmo reizi prakses laikā devos jūrā, tagad mans stūrmaņa stāžs ir trīs gadi. Esmu pieaudzis visādā ziņā un ļoti labi apzinos uzticēto atbildību. Pie tās mani pieradinājis arī “Regina Baltica” kapteinis un viņa vietnieks, kuri visu pārbauda, pat sīkumus neatstāj neievērotus. Viņi ir pārliecinājušies, ka man var uzticēties.
— Kapteiņa trešais palīgs. Vai puisim jūsu vecumā tas ir augsts amats?
— Man tā šķiet. Tas nav “melnais” darbs, un manā pakļautībā ir noteikts skaits cilvēku. Uz kuģa zemāka ranga jūrnieks nedrīkst iebilst amatā augstākam, un visi ievēro subordināciju. Uz kuģa ir stingra kārtība, tomēr nav tā sauktās “ģedovščinas”, pārākuma demonstrēšanas. Taču jaunam puisim savās pirmajās darba dienās izjokošanai jābūt gatavam. Jauniņajiem liek darīt darbus, par kuriem citiem lieli smiekli, piemēram, liek pāri visam kuģim stiept virvi, kaut tas nav vajadzīgs, jo parasti šo darbu paveic speciāls mehānisms. Mēdz būt arī tā, ka praktikantam uzdots krāsot, bet stūrmanis viņu “māca”: “Kāpēc tu krāso? Tu taču mācies par stūrmani! Aizej un pasaki bocmanim, ka tas nav tavs darbs!”. Viņš iet arī, un četrdesmitgadīgajam bocmanim no tādas nekaunības acis ieplešas. Jauniņais par mutes palaišanu dabū strādāt vēl vairāk, bet pārējie smejas par kārtējo labi izspēlēto joku.
Lielā nauda un dzīres
— Jūra, skaists un ienesīgs darbs… Kā ir ar romantiku?
— Gluda ūdens virsma, skaistas debesis, mēnesnīcas nakts — tā ir romantika, taču… Nevari būt jūrnieks, ja tev šis darbs nepatīk, jo pirmā jūsma ļoti ātri pāriet. Arī mēs, būdami jūrskolas studenti, sapņojām — kuģosim uz svešām zemēm, pelnīsim lielu naudu, dzīrosim… Kad esi tālu prom no ģimenes, draugiem, tad saproti, ka tas viss nav tā vērts. Un ne vienmēr vari nopelnīt tik daudz, cik esi iecerējis. Tas varbūt arī ir iemesls, kāpēc tikai apmēram pieci no divdesmit kursa puišiem iet jūrā. Lielākā daļa strādā celtniecībā vai citās vietās, kur maksā vairāk.
— Jūrnieka darbs nav tik ienesīgs?
— Šis darbs ir labi apmaksāts, taču alga lielā mērā atkarīga no firmas, kurā strādā. Arī no tā, vai strādā uz kravas vai pasažieru kuģa. Ir vietas, kur var nopelnīt lielu naudu arī tajā laikā, kuru pavadi krastā. Tas arī ir fakts — karjerai atmet ar roku, kad jūrnieks iemīlas vai mājās viņu gaida draudzene. Tas viņu notur krastā.
“Viņa mani iepazīs kā jūrnieku”
— Jums patlaban nav nekā, kas jūs saistītu pie sauszemes?
— Patlaban esmu brīvs. Mana draudzene mani iepazīs kā jūrnieku, un viņai būs jāpieņem mans dzīves ritms un būs jāgaida mājās. Turklāt man ir kredīti, kuri jāatmaksā, un tas liek strādāt. Jūrā jūtos ļoti mierīgi. Tur nav personīgās dzīves un arī problēmu, nav skriešanas un steigas. Ar visu esmu nodrošināts, un kajīte ir manas otrās mājas, par kurām arī rūpējos. Man nav jādomā, ko ēdīšu. Pārnāku no darba un jūtos kā mazā kūrortā.
— Vai tas ir mīts, ka jūrniekam katrā ostā ir pa draudzenei?
— Tas lielākoties neatbilst patiesībai, taču jūrnieks ir jūrnieks. Ja tev nav ģimenes, kāpēc gan neizbaudīt dzīvi kamēr esi jauns? Krastā formās nestaigājam, bet reisa laikā jūrnieka formastērps ir pluss, un mēs to izmantojam. Kuģa pasažieres vairāk pievērš uzmanību, taču pārsvarā strādājam naktī, un šajā laikā uz komandtiltiņa neviena sveša nedrīkst būt.
Garas kāpnes
— Jums ir kādi nākotnes mērķi?
— Agrāk tādu nebija, taču tagad zinu, ka gribu kļūt par kapteiņa otro palīgu, vēlāk arī par kapteiņa vietnieku. Kapteinis? Viņam ir ļoti daudz jāzina, jāuzkrāj pieredze. Varbūt ap trīsdesmit gadiem var mēģināt kļūt arī par kapteini. Lai gan līdz augšai šķietami nav tālu, te karjeras kāpnes ir ļoti garas. Un šajā kāpumā vajag ne tikai veiksmi, bet arī izglītību. Septembrī gatavojos sākt studijas Latvijas Jūras akadēmijas neklātienes nodaļā un trīsarpus gados iegūt augstāko izglītību. Pēc nesen pieņemtajiem noteikumiem ar vidējo izglītību nevar kļūt par kapteiņa vietnieku, tā ka man patlaban ir tikai viens pakāpiens, uz kura ar tagadējo izglītību spēju pacelties. Mans sapnis ir arī vismaz vienreiz doties reisā ar lielu kruīza laineri.
Sešu spēks
— Kad jums iepriekš zvanīju, teicāt, ka kopā ar ģimeni braucat ceļojumā. Tas bija atpūtas brauciens?
— Tas vairāk bija atbalsts jaunākajai māsai Svetlanai, kura nupat sāka darbu uz kuģa “Vana Tallin”. Viņa pabeidza 11. klasi un vasarā gribēja strādāt, tāpēc palīdzēju viņai dabūt stjuartes darbu. Bijām pasažieri māsas pirmajā reisā — gribējām būt blakus, lai viņai ir drošāk. Māsa atzina, ka ir grūti un visvairāk viņai trūkst ģimenes. Pagājušajā gadā arī otra māsa Jeļena visu vasaru strādāja kopā ar mani, viņa bija stjuarte.
— Ģimene jums ir ļoti svarīga?
— Vissvarīgākā! Man ir brālis un četras māsas, un es zinu, ka jebkurā brīdī varu savējiem “izkratīt sirdi”, viņi mani sapratīs. Un nav svarīgi, ka mums ir liela gadu starpība, jo vecākajam brālim ir 36 gadi, bet jaunākajai māsai — 18. Brālis mani un māsas allaž lutināja. Mūsu attiecības ir ļoti labas, viens otram palīdzam jebkurā situācijā. Patiesībā to, ka ir stipra aizmugure — sava ģimene, jūti tikai grūtos brīžos. Mums tāds bija, kad tēvs smagi saslima, un brālis centās materiāli atbalstīt. Mēs bijām stipri kopā tad un tādi esam joprojām.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Valērijs Rimars.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1985. gada
26. decembris, Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: vidējā — sardzes stūrmanis, 2005. gadā beidzis Rīgas jūrskolu.
NODARBOŠANĀS: prāmja “Regina Baltica” trešais kapteiņa palīgs.
ĢIMENE: māte — skolotāja Jaunjelgavas vidusskolā, viens brālis un četras māsas.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
VAĻASPRIEKS: sports, īpaši futbols.
