“Medībās gūsti nenovērtējamu sajūtu — esi vienatnē ar sevi un dabu, un tā ir vislabākā atpūta,” saka seciete Vivita Vāvere. Viņai ir 18 gadu, un Vivita ir viena no jaunākajām medniecēm Latvijā.
“Medībās gūsti nenovērtējamu sajūtu — esi vienatnē ar sevi un dabu, un tā ir vislabākā atpūta,” saka seciete Vivita Vāvere. Viņai ir 18 gadu, un Vivita ir viena no jaunākajām medniecēm Latvijā.
Mednieces apliecību Vivita ieguva jau pirms pilngadības vecuma sasniegšanas, bet ieroča lietošanas atļauju saņēma tikai pirms mēneša. Tiem, kuri jaunieti pazīst, grūti viņu iedomāties medībās un vēl grūtāk — ar ieroci rokās.
Patlaban Vivita mācās Jēkabpils valsts ģimnāzijas 12. klasē un nākotnē vēlas studēt politoloģiju vai jurisprudenci. Esam pazīstamas, tāpēc uzrunājam viena otru ar “tu”.
— Kāpēc izlēmi iegūt mednieces apliecību?
— Uzaugu vidē, kurā daudzi saistīti ar medniecību. Jau bērnībā sapratu, ka mednieku sabiedrība ir ļoti interesanta. Mans tēvs un arī viņa brāļi ir ilggadēji mednieki, tieši tēvam varu pateikties par to, kas esmu un ko daru. Arī jaunākais brālis Lauris iet par dzinēju. Kā šim vaļaspriekam pievērsos? Vienkārši: aizgāju, ieraudzīju, iepatikās! Tēvs par manu izvēli priecājās, arī māte neiebilda. Viņa atbalsta un pieņem visu, ko es daru. Mamma ir vienīgā mūsu ģimenē, kuru medības nesaista.
— Kas tevi saista medībās?
— Cilvēki un iespēja atpūsties. Esmu iestājusies Seces mednieku kolektīvā “Lauce”, arī tēvs tajā darbojas. Tur ir ļoti dažādi cilvēki, ar kuriem kopā ir interesanti. Medībās satiekos arī ar saviem bijušajiem skolasbiedriem, tas ikdienā nav iespējams.
Vēsturē mācījos, ka medības agrāk bija tikai aristokrātu nodarbe, un tā tas ir arī tagad. Atpūtas dēļ, ko šis vaļasprieks sniedz. Te, pilsētā, ir labi, vari aiziet uz kafejnīcu, izklaidēties, būt kopā ar draugiem. Taču, kad esi viens pats meža vidū, apkārt valda klusums, tikai tad saproti — lūk, tā ir īsta atpūta, un visas rūpes vari aizmirst. Tā ir kā daļēji slēgta sistēma, kurā cilvēks tiek ietverts, taču laukā netiek, jo kļūst par šīs sistēmas sastāvdaļu.
— Vai tad medniekam galvenais nav medījums?
— Katram iemesli, kāpēc viņš iet medībās, ir savi, un tie ir dažādi. Viennozīmīgi atbildēt nevar. Es noteikti eju medīt ne tāpēc, lai iegūtu medījumu. Kaut gan man ļoti garšo brieža gaļa, labprāt ēdu arī citu meža dzīvnieku gaļu. Pati vēl neko neesmu nomedījusi. Kopš man ir savs ierocis, medībās esmu bijusi tikai divas reizes. Tomēr ceru, ka tēva medību trofejām drīz varēšu pievienot arī kādu savējo.
— Viņam ir liela trofeju kolekcija?
— Mūsmāju viesistabā ir daudz medību trofeju. Tur ir gan sudraba medaļas vērti brieža ragi, gan medņa izbāzenis, gan lāčāda. Tēvs lāci nomedīja kādās medībās Baltkrievijā, kurp bija devies kopā ar draugiem. Nedaudz žēl, ka šajās medībās es nevarēju doties kopā ar viņu, jo jāmācās skolā, un tas pašlaik ir primāri.
— Vai tev nav žēl nomedīto dzīvnieku?
— Uz brīdi emocijas jāaizmirst. Es uzskatu, ka medniekam uzticēts svēts uzdevums, kas viņam jāizpilda. Mednieks ir meža “sanitārs”, kurš regulē dzīvnieku skaitu, nevis cilvēks, kurš nogalina sava prieka pēc.
— Citi uzskata, ka sieviete, kura dodas medībās, ir diezgan vīrišķīga. Tu gan tāda neizskaties…
— Šis stereotips ir aplams. Katrā sievietē ir abi tipi — gan vīrišķais, gan sievišķais. Citās tie saplūst kopā, un tad sieviete ir vīrišķīga, kā tautā saka, “vella vecene”. Manī sievišķā un vīrišķā puse ir nošķirta. Medībās es ļauju vaļu savam vīrišķajam “es” un varu būt tāda, kāda citur nedrīkstu būt. Citā vidē mana vīrišķā puse neizpaužas, tāpēc medības man ir veids, kā izlādēties. Kādam adrenalīnu rada lēkšana ar gumiju, es veselīgu saviļņojumu gūstu medībās.
— Kā tevi uztver citi mednieki?
— Kā līdzvērtīgu, un es arī esmu pierādījusi, ka spēju tāda būt (Vivita guvusi vairākas uzvaras šaušanas sacensībās mednieku konkurencē, apsteidzot pat pieredzējušus vīrus — aut.). Visumā attieksme ir pozitīva. Parasti kolektīvā, kurā ir tikai vīrieši, valda visatļautība. Taču esmu ievērojusi, ka sievietes klātbūtnē vīri vairāk domā gan par uzvedību, gan runasveidu. “Laucē” nenodala: sievietes pa kreisi, vīrieši — pa labi, visi esam līdzvērtīgi, tātad valda vienlīdzība. Kolektīvā neesmu vienīgā sieviete, un arī tas liecina, ka mūs drīz neierakstīs “Sarkanajā grāmatā”.
Nekad neesmu izjutusi noraidošu attieksmi, taču domāju, ka dažiem vīriešiem tāda varētu būt. Tiem, kuri baidās, ka sievietes ir ne tikai līdzvērtīgas, bet arī pārākas. Šādi vīrieši manā skatījumā savu vērtību pazemina.
— Par tavu vaļasprieku zina arī draugi?
— Jā, es viņiem par to stāstu, un tagad viņi zina, cik tas ir aizraujoši. Arī manas draudzenes vēlas piedalīties medībās kā dzinējas. Citi apbrīno manu uzdrīkstēšanos un atzīst, ka nespēj iedomāties mani ar ieroci rokās. Taču šaut man patiešām patīk.
— Vai tev ir arī kāda gluži sievišķīga aizraušanās?
— Mana vājība ir ziedi un smaržas, un man ļoti patīk dejot. Agrāk deju studijā “Al Primera” Jēkabpilī mācījos modernās dejas, skolā dejoju vēderdejas. Tagad tam vairs neiznāk laika, jo vairāk uzmanības jāvelta mācībām.
