Laikā, kad pavisam nedaudz dienu atlicis līdz vasaras saulgriežiem, apaļu jubileju svin skrīveriete Inga Kokaine.
Laikā, kad pavisam nedaudz dienu atlicis līdz vasaras saulgriežiem, apaļu jubileju svin skrīveriete Inga Kokaine. Viņai patīk neparastas un romantiskas dāvanas, tāpēc draudzenes šogad nolēmušas viņai sagādāt kaut ko nebijušu — dzimšanas dienas svinības “čigānu taborā” Daugavas krastā.
— Dzimšanas dienu parasti svinu kopā ar ģimeni un draugiem, — saka Inga Kokaine. — Taču gadījies to darīt arī ekskursijā, tālu no mājām. Man svarīgi, lai apkārt būtu jauki un patīkami cilvēki.
Neparastākā dāvana, ko man “pasniedza” dzimšanas dienā, ir saulriets. Bija skaista dzimšanas dienas novakare, kad vīrs Austris aicināja mani iziet ārā un rādīja sauli, kas lēnām grima nelielos mākonīšos. Tas bija ļoti skaisti. Prātā palikusi neparastā debesu krāsa, klusums, kuru reizumis pārtrauca putnu dziesmas, siltais vējiņš un saule.
Ingas Kokaines vaļasprieks ir dziedāšana. Viņa piedalās korī, labprāt kopā ar draudzenēm dzied šlāgerus un tautasdziesmas. Patīk piedalīties arī pasākumu vadīšanā.
— Labprāt dodos ceļojumos, — stāsta jubilāre. — Vasarā vismaz divreiz braucu ekskursijā tepat pa Latviju. Vēl ir ļoti daudz vietu, kur vēlētos pabūt. No ārzemju ceļojumiem vislabāk patika brauciens uz Austriju. Koši zaļās Alpu kalnu nogāzes un puķes mazajās pilsētiņās gribētos redzēt atkal un atkal. Ļoti jauks bija Ungārijas brauciens. Peldēšanās baseinos un vīns. Tas bija kā reibinošs, krāsains kokteilis. Mums bija pat iespēja pašiem vākt vīnogas un izmēģināt spiest no tām sulu.
Es labprāt aizbrauktu uz Ķīnu un nogaršotu vietējo pavāru pagatavotu čūsku. Gribas izbaudīt ko neparastu un eksotisku. Varētu doties arī uz Japānu, taču šī valsts man šķiet pārāk civilizēta, un tajā ir maz mežonīgā.
Ikdienā Inga Kokaine strādā Skrīveru pagasta bērnudārzā “Sprīdītis”. Jau bērnībā, kad pati apmeklēja bērnudārzu, viņa nolēma kļūt par audzinātāju.
— Tolaik mani ļoti patika, ka bērnudārza audzinātājām nav jāguļ diendusa, — saka Kokaines kudze. — Protams, tagad motivācija ir cita. Taču strādāt ar bērniem ļoti patīk. Turklāt tikai ar gadiem saproti, ka pieaugušajam, lai saprastos ar bērnu, ir nevis jānolaižas, bet gan jāizaug līdz bērna līmenim. Viņiem svarīgākas ir pavisam citas vērtības nekā mums, pieaugušajiem.