Aizkraukliešu Ivetas un Anda Zemzariņu ģimenē aug trīs bērni. Dēls Aigars (18 gadu) un meitas Zanda (17) un Dita (14).
Aizkraukliešu Ivetas un Anda Zemzariņu ģimenē aug trīs bērni. Dēls Aigars (18 gadu) un meitas Zanda (17) un Dita (14). Kā audzināt trīs bērnus, kuriem ir neliela gadu starpība, un kā šādā situācijā jūtas vidējais bērns? Par to saruna ar Ivetu Zemzariņu.
Iveta un Andis Zemzariņi precējušies jau 19 gadu. Iveta ir vecākā bibliotekāre Aizkraukles pilsētas bērnu bibliotēkā, bet Andis strādā celtniecībā. Aigars un Zanda mācās Skrīveru vidusskolas 12. un 11. klasē, bet Dita — Aizkraukles novada ģimnāzijas 8. klasē.
— Tagad nereti jaunās ģimenes plāno laiku, kad bērnam nākt pasaulē. Vai tā bija arī jūsu ģimenē?
— Mēs bērnu dzimšanas laiku neplānojām. Priecājāmies, ka vecākais ir dēls, un tāpat par abām meitām. Aigaram un Zandai vecuma starpība ir gads un trīs mēneši, tāpēc abi mazotnē daudz neatšķīrās ne pēc rakstura, ne uzvedības.
— Vai kaut kas mainījās, kad piedzima Dita?
— Sākumā nekas nemainījās. Aigars kā vecākais pieskatīja abas māsas, un visi auga draudzīgi. Tomēr pēc dažiem gadiem, kad Dita paaugās, abi vecākie bērni, īpaši Zanda, dažreiz mums, vecākiem, izteica pārmetumus, ka mēs mazo lutinām.
Tad mēs viņiem stāstījām, ka Dita ir maza un pati daudz ko vēl neprot un nevar, tāpēc viņai jāvelta lielāka uzmanība, vairāk jāpieskata, lai nenotiktu kāda nelaime. Jāmāca pareizi runāt, rotaļāties, sakārtot savas mantas un daudz ko citu.
— Kā, jūsuprāt, toreiz un skolas gados jutās Zanda?
— Viņa ir vispatstāvīgākā. Aigars bieži pieskatīja Ditu, bet Zanda pa vidu it kā īsti sev nevarēja pievērst uzmanību. Viņa no brāļa un māsas nedaudz atšķīrās, jo bija klusāka, ne tik draiskulīga kā Dita. Zanda joprojām ir ļoti pacietīga — viņa ilgstoši var darināt kādu rokdarbu vai darīt ko citu.
Dažkārt Zanda uzskatīja, ka mazākā māsa ģimenē ir vairāk mīlēta. Es vienmēr centos pārliecināt meitu, ka visi trīs bērni gan man, gan tēvam ir vienlīdz mīļi.
— Vai katram bērnam pirkāt savu velosipēdu un citas lielākas lietas?
— Velosipēds visiem trijiem ir viens, arī skrituļslidas. Tās visiem interesēja vienā laikā, tad viņi “skrituļoja” pēc kārtas, bet tagad tās nevienam vairs īpaši nav vajadzīgas. Slēpju gan mums ir divi pāri. Taču bērni draudzīgi visu sadala, nekādu konfliktu par to nav bijis.
Nedaudz pārmetumu saņēmu no Ditas, jo viņai dažkārt vajadzēja novalkāt māsas vēl labo, bet jau par mazu kļuvušo apģērbu un apavus. Lai viņai tāpēc nesāpētu sirds, mēs centāmies arī Ditai nopirkt jaunas drēbes. Vienbrīd abas meitas bija vienāda auguma, tagad Dita lielo māsu ir gandrīz “pāraugusi”, un nu abām par šīm lietām vairs nav jāstrīdas.
— Vai jūsu bērni par kaut ko arī strīdas?
— Tīņu vecumā bija nesaskaņas par dažādām nenozīmīgām lietām, bet nu strīdus nedzirdam. Viņi paši sadala mājas darbus un sakopj dzīvokli, kā arī strādā vecmāmiņas vasarnīcas dārzā. Aigaram ļoti patīk rosīties virtuvē, viņš mums cep gan kūkas, gan pīrāgus.
— Kas visiem trijiem ir kopīgs?
— Dziedāšana. Aigars un Zanda jau beiguši mūzikas skolas kora klasi, bet Dita tur vēl mācās. Brīvajos brīžos abas māsas spēlē klavieres, bet Aigars dejo jauniešu deju kolektīvā “Burši”.
Iespējams, Zanda ar nopietnību un patstāvību tomēr nedaudz atšķiras no brāļa un māsas, kuri šķiet enerģiskāki. Visi bērni labi mācās, kaut gan vēl nav izlēmuši, kādu profesiju apgūs pēc vidusskolas.
