Desmit dienu astoņi jaunieši no Aizkraukles bērnu un jauniešu centra piedalījās projektā “Visi vienādi, visi dažādi” Spānijā, Granadā.
Desmit dienu astoņi jaunieši no Aizkraukles bērnu un jauniešu centra piedalījās projektā “Visi vienādi, visi dažādi” Spānijā, Granadā. Projektu finansēja no Eiropas Komisijas programmas “Jaunatne darbībā”. Kopā ar četrdesmit jauniešiem no Turcijas, Portugāles un Spānijas debatējām par migrācijas problēmām, minoritātēm. Projekts šoreiz bija īpašs, jo tas bija veltīts jauniešu ar īpašām vajadzībām integrācijai sabiedrībā.
Kā viņi jūtas?
Projektā šoreiz piedalījās arī divas jaunietes ar īpašām vajadzībām. Vai kāds no mums ir iedomājies, cik grūti ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām piezvanīt no tālruņa automāta, izmest atkritumus, iepirkties veikalā, izņemt naudu no bankomāta, šķērsot ielu?
Iejusties jauniešu ar īpašām vajadzībām “ādā” palīdzēja simulācijas spēle. Mēs visi sadalījāmies četrās grupās un devāmies izpildīt šos šķietami vienkāršos uzdevumus, bet nu jau mēs visi bijām ar “īpašām vajadzībām” — akli, bez rokām, kurli, ratiņkrēslā. Kad tu kādu laiku esi pasēdējis ratiņkrēslā un bijis akls, tu sāc savādāk raudzīties uz lietām, kas tev it kā ir likušās nevajadzīgas — uzbrauktuves invalīdiem veikalos, pie bankomāta, gājēju pārejas ar skaņu.
Pamēģini būt “akls”!
Spānijā tik daudz vietu ir pielāgotas invalīdiem, bet tomēr nav iespējams pārvietoties visur. Tad cilvēks ratiņkrēslā ir jānes, un tas neļauj viņiem un arī mums justies labi. Granadā ieliņas bija tik stāvas un šauras, ka likās — meitenēm ratiņkrēslā neizdosies nokļūt vecpilsētā, tas izdevās tikai divatā vai trijatā un fiziski stiprākajiem.
Pēc tam, kad tu esi bijusi “akla” un sāc atkal redzēt, tad liekas, ka sen neesi jutusies laimīgāka, un visi mani ikdienišķie sīkumi palika otršķirīgi. Emocijas bija tik milzīgas, ka daži pat apraudājās.
Portugāļi “svin” Jāņus
Šoreiz jaunieši stāstīja nevis par savu valsti, bet par vienu no valstīm, kas piedalās projektā. Mums, latviešiem, bija jāsagatavo stāstījums par Spāniju, bet par Latviju un latviešiem stāstīja portugāļi. Viņu stāstījums bija ļoti daudzpusīgs, un, iespējams, mēs paši tik bagātīgu informāciju par sevi nemaz nesniegtu. Visus datus jaunieši esot atraduši internetā.
Bija izveidots interaktīvs iestudējums par Jāņiem, kas izraisīja sajūsmu, īpašs prieks par to bija latviešu jauniešiem, jo laikam jau kādreiz vajag paskatīties uz savām tradīcijām no malas un pavērot ārzemnieku skatījumu uz tām — vainadziņu pīšana visos izraisīja smaidu, bet “raganu izdzīšana” un lēkšana pāri Jāņu ugunskuram — pat smieklu vētru.
Prezentējam Spāniju
Mūsu “stāstījums” par Spāniju bija īpaši interaktīvs, jo visi četri mūsu grupas puiši pārtapa par flamenko dejotājām un vēlāk — par toreadoriem. Kur nu vēl Dons Kihots ar Sančo Pansu! Mūsu prezentāciju visi uzņēma ar sajūsmu. Spāņu tradicionālās tapas baudījām restorānā, jo cept kaut ko 30 grādu karstumā nebija iespējams pat spāņiem. Projekts palīdzēja paraudzīties uz lietām citām acīm un mainīja mūsu attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Protams, galvenais ieguvums bija attieksme, ko nevar iemācīties, bet ko var iegūt ar savu pieredzi un piedaloties šādos projektos.
