Daudzās valstīs vērojama tendence arvien vairāk atbalstīt jaunās māmiņas, bet Latvijā, gluži pretēji, izpaužas neiecietība un neizpratne.
Daudzās valstīs vērojama tendence arvien vairāk atbalstīt jaunās māmiņas, bet Latvijā, gluži pretēji, izpaužas neiecietība un neizpratne. Bieži vien gribas pajautāt — vai jūs paši nekad neesat bijuši mazi, vai neesat audzinājuši bērnus?
Daudzus satraukusi ziņa, ka vienā otrā Rīgas lielveikalā māmiņa ar bērnu ratiem nemaz nedrīkst ienākt. Tie nav tā iekārtoti, lai ērti izbrauktu ar ratiņiem, bet daudzviet īpašnieki pat novietojuši aizlieguma zīmes, kurās attēlots bērnu ratiņiem pārvilkts krusts. Pasaulē pazīst zīmes, kurā līdzīgi pārsvītrots suns vai cigarete. Mēs vismaz vienā jomā esam priekšā citiem. Arī uzskatā, kuru tik klaji pauž dažs veikala īpašnieks — mazu bērnu māmiņām jāsēž mājās, nevis jāstaigā pa veikaliem.
Tikpat diskriminējošu attieksmi pret bērniem nereti var novērot arī ikdienā. Brīžiem iesāpas sirds, pasažieru pārpildītā autobusā redzot iekāpjam māmiņu ar mazuli pie rokas. Kājās stāvošie velta līdzjūtīgus skatienus, bet sēdošie izliekas, ka neko neredz. Mazais paklūp, izpelnās mātes dusmu izvirdumu, taču apkārt valda vēsa vienaldzība.
Daudzdzīvokļu māju pagalmos bieži strīda iemesls ir bērni, kuri te zālītē iekāpuši, te par skaļu uzvedas. Nav runa par gadījumiem, kad tiešām mazie sastrādā blēņas. Tie, kuriem bērni jau izauguši, bieži aizmirst, cik dzīvespriecīgs un kustīgs ir mazulis. Reti izdodas sastapt tādus pacietīgos, kurus atradīsi turpat, kur pirms minūtes atstāji.
“Kā es neciešu sīkos! Man bērnu nekad nebūs!” nesen dzirdēju atzīstamies kādu jaunieti. Mīļo meitenīt, cik labi, ka tavi vecāki tā nedomāja — vienīgais, ko gribētos piebilst.
Iepriecina ik mirklis, kad pierādās pretējais. Biju aculieciniece tam, kā sporta preču veikalā pārdevējs ne tikai neaizrādīja mazulim, kurš no plaukta ar lielu blīkšķi izripināja bumbu, bet kopā ar viņu to vēl arī uzspēlēja. Daudz jau no mums neviens neprasa, vien atcerēties, ka visi reiz esam bijuši bērni.
