Izlasījis Novērotāja pārdomas “Neticiet viltus dziedniekiem!”, redakcijai piezvanīja kāds jaunjelgavietis (vārds zināms —
aut.) un pastāstīja par savu pieredzi ar dziedniekiem.
— Es jau sen būtu zem zemes, ja nebūtu meklējis pie viņiem palīdzību, — stāsta mūsu lasītājs. — To gan meklēju krietni pasen — pirms apmēram 20 gadiem, 90. gadu beigās. Kādas tik man bija vainas — gan slimas plaušas, gan sirds, gan mocīja trofiskā čūla. Atceros, dziedniece Biruta Zeile teica, ka visu viņa nevar izārstēt, un nosūtīja mani pie kaut kāda dziednieka, kurš toreiz pieņēma dzemdību namā. Savukārt Valentīna Popova man sirdi palīdzēja ārstēt. Man jau visām vainām klāt bija arī dzeršanas trakums. To nu gan es darīju pamatīgi. Bet tā, ejot no viena dziednieka pie otra, arī no šīs ligas tiku vaļā. Mani izārstēja ar biostrāvām. No 1994. gada varu sevi uzskatīt par nedzērāju. Tiesa, tā jau nav, ka nemaz mutē neņemu — pa diviem mēnešiem kādus 200 gramus iedzeru, bet tad atkal ilgāku laiku miers. Tagad man ir 76 gadi, bet nekādas vainas. Ar savu piemēru gribu teikt, ka visus dziedniekus vienprātīgi nevar uzskatīt par šarlatāniem, ir jau tādi, kuri var palīdzēt tad, kad to nevar ārsts.
Piekrītu, ka visiem dziedniekiem vajadzētu būt sertificētiem. Sarodas visādi viltvārži. Pie mums Jaunjelgavā arī bija viena priekšniece, kas nu pēkšņi kļuvusi par dziednieci. Šaubos, vai viņai ir kāds sertifikāts. ◆
