Šī sieviete piezvanīja ne tāpēc, lai kādu apsūdzētu. Viņa piezvanīja, lai dalītos pārdomās, rastu atbalstu vai noliegumu kādam sāpīgam notikumam viņas radu ģimenē.
Šī sieviete piezvanīja ne tāpēc, lai kādu apsūdzētu. Viņa piezvanīja, lai dalītos pārdomās, rastu atbalstu vai noliegumu kādam sāpīgam notikumam viņas radu ģimenē.
Tas bija parasts darbdienas rīts kādā ģimenē, kurā ir divi pusaudži. No rīta zēni izlaida ārā paskraidīt ģimenes mīluli suni. Viņš bija uzskrējis uz ceļa, kur dzīvnieku notrieca mašīna. Tobrīd zēnu bēdas par bojāgājušo draugu bija neizsakāmas, taču tagad tās kļuvušas vēl neciešamākas. Noskaidroja, ka suni sabraukusi vietējā skolotāja, kura ir ciemojusies arī šajā ģimenē. Zvanītāja nenoliedz, ka vainīgi paši suņa saimnieki, un arī rīts bija miglains. Viņa ir pārliecināta, ka tā nav braucējas vaina, un saprot arī to, ka skolotājai nav omulīgi ap sirdi. Un tomēr — vai skolotāja nevarēja pienākt pie zēniem un pateikt kādu mierinājuma vārdu? Jā, tas ir grūti, bet skolotājs bērniem taču ir arī cilvēcības paraugs. Skolotāja varēja vienkārši apskaut zēnus. Arī tā būtu vārdos neizteikta solidaritāte viņu bēdās. — Nezinu, kādām acīm viņi turpmāk skatīsies uz skolotāju. Nē, zēni nav teikuši neviena slikta vārda par viņu, vien to, ka “uz skolotājas mašīnas redzējām mūsu sunīša asinis”.
