Šogad aprit 67 gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijām uz Sibīriju. I. Gaiša Kokneses vidusskolā šoreiz notika citāda vēstures stunda. 9. klases skolēni iztaujāja to dienu lieciniekus.
Balts deguns
Vai bija auksti? Tas ir viens no skolēnu jautājumiem novadniekiem Andrim Freimanim, Jānim Priedem, Vijai Pļevokai un Lībai Zukulei. “Bija,” atskanēja nepārprotama atbilde no visiem represijas piedzīvojušajiem. “Tur bija -40 grādu sals. Bet, tā kā gaiss sauss, aukstumu nejutām. Ja tik auksts būtu Latvijā, kur ir mitrs klimats, sen būtu nosaluši, bet tur ne. Nebija arī asu vēju,” atmiņās dalījās A. Freimanis. “Visgrūtāk bija pārciest pirmo ziemu, jo nebija piemērota apģērba. Bieži kājas zābakos bija iesalušas ar visām zeķēm. Ja tās apsaldēja, čūlas nesadzija visu ziemu. Laižoties ar slēpēm no kalna, bija noruna, ka, nobraucot lejā, jāpaskatās uz kaimiņu, vai deguns nav nosalis balts.”
“Bērni izsūtījumu neizjuta kā sāpes un pazemojumu,” ieminējās Vija Pļevoka, un pārējie Sibīrijā bijušie piekrītoši māja ar galvu. “Daudz vairāk par izsūtījumu pārdzīvoja vecāki. Mamma stāstīja, ka visbriesmīgākie brīži bija tie, kad bērni, ienākuši no āra, tūlīt skatījās uz galdu, gribēja ēst. Pārtiku dalīja, bet ne vienmēr visas vēlmes varēja apmierināt.” Bijis arī tā — lai bērns, ienācis no āra, neapēd visu, kas uz galda, tikko ceptā maize nolikta drošībā uz skapja. Ienācējs uzreiz sajutis maizes smaržu, bet nav varējis tai tikt klāt, jāgaida ēdienreize, kad tā līdzvērtīgi sadalīta. V. Pļevoka piebilda, ka bērniem atmiņas par savu bērnību ir romantizētas. “Jā, dzīvojām savā vaļā, neviens mūs nepieskatīja. Tagad jābrīnās, ka mēs paši sevi nenogalējām — upe nebija tik mierīga kā Daugava, ūdens virpuļiem tecēja, bet mēs briesmas nejutām, lēcām no krasta iekšā, peldējām, bet neviens nenoslīka. No 12 gadu vecuma oficiāli bijām jau mednieki, man ir medību atļauja no 1955. gada, toreiz biju 16 gadu vecs,” stāstīja A. Freimanis.
Izsūtīja nepārtraukti
Latviešiem ir divi galvenie represiju piemiņas datumi — 1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts, bet represijas notika daudz vairāk un regulāri — vēstures faktus atgādināja A. Freimanis. “Mūs izsūtīja, bet zīmīgi, ka Krievijā neparādās fakti, ka mēs būtu izsūtīti ar varu. Brālis pētīja kāda Sibīrijā esošā muzeja arhīvu, kur uzgāja partijas komitejas atskaiti. Tajā teikts, ka mēs paši braucām. Paši gribējām un braucām… Arī es biju spītīgs un nepaklausīgs, valstij bīstams. Mani paņēma no darba vietas: mācījos 3. klasē, brālis 1. klasē — arī bīstams,” joko A. Freimanis. “Un māsai bija četri gadi, viņa mūs atbalstīja, tāpēc arī viņu paņēma. Mūs aizveda uz Tomskas apgabalu, izkāpjot no vilciena Asinas stacijā, mūs pārsteidza sniegs, sals, kas lika degunus saberzēt. Kā jau no Latvijas izbraukušiem, nebija biezu ausaiņu. Otra lieta, ko līdz šim nav iespējams aizmirst — gar visu ešelona sastāvu bija pajūgi. Vēršu pajūgi. Ragavas bija īpatnējas — ar uzliektu augstu priekšējo daļu kā laivai. Tikai vēlāk sapratām, kāpēc tā — ar tādām ragavām kā Latvijā pa dziļo sniegu nevarētu braukt, būtu ātri pilnas ar sniegu. Upe Čulima pavasaros, kad kusa sniegs, pārplūda 10 km platumā.”
“Sniegs bija līdz jostasvietai,” stāsta Jānis Priede. “Es arī esmu Sibīrijas bērns, tur dzimis 1950. gadā, nodzīvojis septiņus gadus, Latvijā atgriezies 1957. gadā, pēc Staļina nāves. Bērnība pagāja Krievijā, bet neko daudz neatceros — ziema, ciedru rieksti.”
“Lāčus tai pusē neredzēju, bet daba bija skaista — upenes auga gar mazo upīšu krastiem un bija ļoti saldas un lielas. Vasarās ziedēja krāšņi ziedi — tulpes ziedēja dabā, bet nesmaržoja.” A. Freimanis stāstīja, ka visgrūtākā bija pirmā ziema un pavasaris. “Neviens neticēja, ka cilvēkus var “sakraut vezumā” un aizvest, sākumā daudzi domāja, ka viss uz laiku. Latvieši ir zemnieki, kas par savu vēderu parūpēsies, bet tajā pirmajā gadā daudzi cerēja, ka brauks mājās. Tikai pateicoties paciņām no Latvijas un vietējo palīdzībai, izdzīvojām. Viņi teica — jums labi, latviešus atveda pavasarī, bet bija tautas, kuras veda ar liellaivu un krastā izsēdināja ziemā, tos, kas palika dzīvi…” aizlūst A. Freimaņa balss, viņš nepabeidz teikumu, un klasē iestājas klusums.
Pēta vēsturi un ieklausās
Tumsa, smaka, sliedes, bailes, kliegšana, raudāšana, izmisums — tie ir tikai daži no vārdiem, ar kuriem skolēniem raksturoja 1949. gada 25. marta represijas. 9. klases skolniece Beāte Beatrise Brūvere stāstīja par triju izsūtīto likteņiem. Viņa bija sagatavojusi referātu, kurā salīdzināja vēstures grāmatās rakstīto toreiz — 1986. gadā — un tagad. Meiteni represiju tēma saistīja nejauši. “Bija jāraksta eseja par barikādēm. Meklējot informāciju, atradu ziņas par 1949. gada izvešanām. Arī manu dzimtu ir skārušas represijas. Vecmammas māsas meitu izveda, un mani ieinteresēja vēsture. Mamma bija izjautājusi savu mammu, es izjautāju savu. Par dzimtas gaitām ir svarīgi runāt, lai zināšanas pāriet no paaudzes paaudzē. Domāju, jaunieši ir maz informēti par šo Latvijas vēstures posmu, vien tik, cik vēstures stundās stāsta. Svarīgi, ka šie cilvēki pie mums atnāk, var izjautāt, piemēram, kā viņi pavadīja brīvo laiku?”
“Labākā vēstures mācību stunda, kas paliek atmiņā, ir ģimenes stāsti par savu dzīvi,” uzskata mājturības un kulturoloģijas skololotāja Agita Mežiela. “Vai ģimenē pārrunā senču piedzīvoto, jaunie kopā ar vecvecākiem skatās ģimenes albumus, vai iztaujā? Es atceros vecmammas stāstīto par savu bērnību, tāpēc domāju, ka stāstiem ir liela nozīme, var labāk ieklausīties. Arī manā dzimtā bijuši izsūtītie. Vecvecākiem Latgalē un Kurzemē paveicās, izsūtīja vien vecāsmātes brāli, iespējams, tāpēc, ka viņš bija iesācis būvēt jaunu māju. Kad viņš atgriezās dzimtenē, dzīvoja pārticīgi. Atmiņas ir gaistošas, tāpēc tās jāpieraksta, to var darīt fotokartītes otrajā pusē.” ◆
