Kopš 15. Jūlija Latvijā sākusies vilku medību sezona. Pelēčus drīkst medīt gaides medībās. Visbiežāk vilkus nošauj citu dzīvnieku medību laikā — medījot mežacūkas, stirnas, vēlāk arī briežus un aļņus. Par vilkiem un viņu medībām “Staburagam” stāsta starptautiskais medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības eksperts jaunjelgavietis Jānis Censonis.
Dzīvo, cepuri kuldams
— Katram zvēram mežā ir savs uzdevums, arī vilkam. Vilkiem mežā ir īpaša loma, viņi ir vieni no lielākajiem plēsējiem, kurus mēdz dēvēt par meža sanitāriem, taču mūsu apstākļos vilku ir nīcinājuši pirms simtiem gadu un nīcina tagad, — saka Censoņa kungs. — Īpaši Vakareiropā. Ir valstis, kur vilku vairs nav un šis dzīvnieks iecelts gluži vai svēto kārtā, tāpēc nu viņus pieprasa saudzēt. Bet paši savā mežā nemaz nevēlas viņus redzēt. Savukārt mums nosaka šo dzīvnieku nomedīšanas limitus, un vilks dzīvo, cepuri kuldams, nodarot būtiskus zaudējumus lauksaimniekiem un tagad, visticamāk, palīdzot izplatīties Āfrikas cūku mērim.
Savlaik vilkus medīja visu gadu. Jau tolaik viņu bija par daudz. Intensīvākās pelēču medības parasti notiek ziemā, kad viņus var lenkt pa pēdām, taču pagājušajā ziemā visu limitu izmantoja bezsniega apstākļos — tas nozīmē, nerīkojot vilku medības, bet citu dzīvnieku medību laikā. Tas vien jau norāda, ka vilku populācija ir daudz lielāka, nekā spriež ierēdņi.
Lai arī cik paradoksāli izklausītos, viens no visbailīgākajiem dzīvniekiem mežā ir vilks, nevis zaķis, kā to mēdz norādīt folklorā un literatūrā. Protams, viņš ir arī uzmanīgākais. Cik no mums, medniekus ieskaitot, dabā ir redzējuši zaķi un cik vilku? Tiklīdz jutīs kaut vismazākās briesmas, vilks bēgs, pat pametot bērnus.
Trīs paņēmieni
Šobrīd vilki intensīvi baro jauno paaudzi, pavisam drīz jaunos vilcēnus izvedīs no midzeņiem un mācīs viņiem medīt. Tas nozīmē, ka vilkus kādu brīdi varēs medīt ar piegaudošanu. Vilks, atstājot midzeni un tajā atgriežoties, vienmēr sazinās ar pārējiem, un tā mednieki var noteikt viņu vietu. Vēl viens medību paņēmiens ir vilku medības, sagaidot pie kāda beigta dzīvnieka vai pašam medniekam izliekot ēsmu. Trešais paņēmiens — ielencot — iespējams vien ziemā. Tiesa gan, šādi ielenkt izdosies tikai tos vilkus, kuri vēl ne reizi nav izmukuši no šāda ielenkuma. Pārējie jau ir “skoloti” un no lupatiņām pie auklas nebaidās.
Uzskatu, ka pie mums vilkus būtu jāatļauj medīt visu gadu un bez īpaša skaita ierobežojuma. Lai kādus medību paņēmienus savulaik izmantoja, vilku skaits nekad nav īpaši sarucis. Ērberģes apkaimē vien zinu trīs četrus midzeņus. Meklējot tos, der atcerēties, ka midzenis vienmēr būs ierīkots sausā, grūti atrodamā smilšainā uzkalniņā netālu no tekoša ūdens — avotiņa, grāvja, upītes vai ezeriņa.
Labi
“skolēni”
Vilki mācās ļoti ātri. Esmu ievērojis, ka vilki, tāpat kā mednieki, “iemācījušies” mežacūkas medīt pie barotavām. Kāpēc viņam jāskrien barības meklējumos, ja tā pati pienāk klāt? Ne reizi vien dzīvnieku novērošanas kameru uzņēmumos redzami pelēči, kuri turpat pie barotavas vaktē sivēnus. “Mācās” arī mežacūkas, un vairākas sivēnmātes apvienojas, lai sivēnus varētu labāk nosargāt. Reiz, vērojot mežacūkas kviešu laukā, dzirdēju ierūcamies vairākas sivēnmātes. Klusu nokāpis no tornīša, pēkšņi pamanīju ļoti lielu vilku, kurš vēroja gan mani, gan sivēnmātes. Bises man līdzi nebija, tikai TT markas pistole. Tiklīdz uzvelkot noklikšķēja ieroča gailis, viņš lieliem lēcieniem aizbēga.
Savlaik ne reizi vien esmu redzējis, kā vilks sivēnus vaktē arī kukurūzas lauka malā — sapratis, ka kukurūzas lauks pievelk cūkas kā magnēts. Vairākas reizes šādā situācijā esmu pelēčus arī nomedījis. Vilkus bieži var sastapt arī baura laikā netālu no briežu bara, jo viņiem vieglāk nomedīt briežu teļus, kurus šajā laikā tik rūpīgi nesargā. Šādā situācijā esmu vienā vakarā ar pistoli nošāvis pat trīs vilkus, kuri bija piezagušies briežu baram. Interesanti, ka vilku barā vadonis ne vienmēr ir fiziski spēcīgākais, bet gan pieredzējušākais un gudrākais zvērs, kurš baru izglābis grūtā brīdī.
Kurš dezinficēs
pelēča ķepas?
Medniekiem šobrīd pārmet, ka viņi bieži vainojami Āfrikas cūku mēra izplatībā, taču viens no lielākajiem slimību pārnēsātājiem ir vilks. Dzīvnieki lielākoties ir slinki, viņi lieki netērēs enerģiju barības meklējumiem. Vilks nepūlēsies nomedīt veselīgu dzīvnieku, bet “paņems” vārgāko vai pat beigtu dzīvnieku. Jāņem vērā, ka vilks diennakts laikā mēdz nostaigāt ļoti lielus attālumus, pat 100 kilometru. Likumsakarīgi — jo vairāk ir cūku, jo vairāk ir arī plēsēju. Jo vairāk ēdamā, jo vairāk ēdāju. Vilki nāk arī no kaimiņvalstīm. Ja medniekam pieprasa dezinficēt apavus un automašīnas, tad kurš prasa vilkam dezinficēt ķepas? Par šo problēmu neviens gan pašlaik nerunā. Jācīnās nevis ar mežacūkām, bet “tālstaigātājiem”. Jo labāka barības bāze, jo mazāks vilka apdzīvotais meža iecirknis. Kad barības kļūst mazāk — cūkas nomirst slimības dēļ vai viņas pārlieku izšauj, vilki dodas tālāk uz jaunām platībām un aiznes līdzi arī slimības. ◆
