Visās kāzās kā savējās. Aizkrauklieši Marita un Ivars Aleksejevi bijuši vedēji piecās kāzās, bet septembrī viņi baltajā dienā būs blakus vēl vienai jaunajai ģimenei.
Aizkrauklieši Marita un Ivars Aleksejevi bijuši vedēji piecās kāzās, bet septembrī viņi baltajā dienā būs blakus vēl vienai jaunajai ģimenei. Marita bijusi arī vakara vadītāja trijās kāzās, kurās vedēji ir citi.
Vedējiem tikai jābučojas
Pirmo reizi Marita un Ivars bija vedēji 1994. gadā, un šogad 27. septembrī viņi laulības dzīvē ievadīs jau sesto pāri. Marita kopā ar kolēģi Ināru Mačuļsku bijušas vakara vadītājas vēl trijās kāzās. “Kāzu vadīšana ir jaunais stils, kurš ieviesies pirms diviem trim gadiem,” saka Marita. “Jaunais pāris par vedējiem izvēlas tuvus cilvēkus, bet viņiem kāzās tikpat kā nekas nav jādara, vien jābučojas, ja viesi sauc: “Vedējiem rūgts!”, un jāpriecājas līdzi jaunajiem. Viesus “iekustina” un visu organizē kāzu vadītāji.
Lielākajās mūsu vadītajās kāzās Vallē bija ap 100 viesu. Taipusē man ļoti patīk, vallieši ir atsaucīgi un atvērti, ja atpūšas, tad pa īstam.”
Marita atzīst, ka atšķirības gan neesot nekādas — būt vedējmātei vai kāzu vadītājai. Tā nu ir iznācis, ka Marita un Ivars bijuši vedēji tikai draugu kāzās, nevienu radinieku laulības dzīvē neesot ievadījuši. “Pāris, kuram kļūstam par vedējiem, kopš tā brīža ir kā mūsu ģimenes locekļi,” saka vedējmāte. “Mēs arī turpmāk satiekamies, aprunājamies un nezaudējam kontaktus.”
Nepaspēj tikai paēst
Marita tagad jau ar smaidu atceras kāzas, kurām vajadzēja sagatavoties dažās dienās: “Nedēļu pirms laulību ceremonijas mums piezvana un lūdz izlīdzēt — vedējmātei bijusi operācija, nav, kas vada kāzas. Jauno pāri pat nepazinu, bet piekritu, jo solīja visus materiālus sagādāt. Norunātajā dienā atved plastmasas maisiņu, kurā ir dažādi izsolē pārdodami sīkumi. Tas arī viss! Biju šokā, bet naktīm sēdēju un visu paspēju.
Aizbraucām uz kāzām, taču tur viesu vidū daudzi slaveni cilvēki. Biju uztraukusies, tomēr tās izvērtās par vienām no atraktīvākajām kāzām manā mūžā. Atsaucīga publika ir katru vedēju sapnis! Bija ap 60 viesu, un, tikko no galda ceļas vedēji, visi viesi gluži kā cāļumātei pakaļ. Neviens nebija jābiksta, viesi atraktīvi iesaistījās visā, ko viņiem piedāvāja. Vienīgais, ko tajās kāzās nepaspēju izdarīt — paēst. Neatlika laika.
Pērn mums gadījās kāds nenogurdināms jaunais pāris. Viņi bija nolēmuši izbaudīt savas kāzas — vakarā nevarēja nolikt gulēt, no rīta pamodināt. Citās kāzās bija nenokausējams vīratēvs. Vīram ap 70 gadu, bet turēja līdzi jaunajiem. No rīta ar jaunajiem puišiem pa pļavu pat skrējās.”
Kādās kāzās viens vīrs pagalam samulsis. Naktī, ejot kāziniekiem zagt apģērbu, ko tradicionāli otrā rītā izpērk, viņš uzmodinot viesus un atzīstoties grēkā: “Es nāku zagt!”.
Pašiem klusas
“Kāzās uzmanība tiek visiem — sākumā jaunajam pārim, tad vedēji pārsviežas mocīt viesus,” stāsta Marita. Viņa bilst, ka vīrs gan esot klusāks. Ivars pat reizēm pārmetot — tu man pateikt neļauj. Arī gatavošanās un palīgu sarunāšana ir Maritas pienākums. “Es rūpīgi gatavojos šim notikumam,” stāsta Marita. “Man palīdz mākslinieki — ādas, koka apdares. Scenārijā viss pa minūtēm saplānots un pierakstīts, kurai lietai tajā brīdī jābūt līdzi. Svarīgs kāzu norisē ir arī vedēju kontakts ar muzikantiem. Ļoti atraktīva ir Klintaines kapela, vairākkārt esam sastrādājušies ar Ziedoni Vildi.
Mums pašiem kāzās tāda krāšņa pasākuma nebija, varbūt tādēļ katrās jūtos gluži kā savējās. Vislielākais gandarījums, ka visi pāri, kuriem esam bijuši vedēji, vēl aizvien ir kopā.”
Šķērso septiņus tiltus
Lai gan visu kāzu norises secība vienāda — līgavas izpirkšana, laulību ceremonija, saviesīgā daļa ar mičošanu un jaunā pāra guldināšanu, ir tradīcijas, kuras vedējpārim ir kā likums. Marita un Ivars savas jaunās ģimenes noteikti ved pāri septiņiem tiltiem — bērnības, likteņa, grēku, mīlestības, atvadu, cerību un nākotnes. Ejot pār garāko tiltu, skaita soļus — cik soļu, tik gadu jaunie kopā nodzīvos.
Kopā ar jaunajiem pirms katrām kāzām pārrunā arī ticējumus, kurus cenšas ievērot. Maritai krājumā ir daudz grāmatu, materiālu, un viņa smej, ka drīz jāatver savs kāzu kantoris. Ja kādiem aizkraukliešiem jāiet vedējos, padomu un materiālus bieži prasa Maritai.
Pēdējos gados Marita un Ivars katru gadu bijuši vedēji kādās kāzās, tomēr reizēm arī atsakot. “Par to naudu neņemu, jaunie iedod tikai tik daudz, lai varētu iegādāties visus nepieciešamos materiālus,” saka Marita. “Ir patīkami būt blakus cilvēkiem visskaistākajā un baltākajā mūža dienā. Apkārt tikai sapņi un cerības, arī pats uzņem pozitīvas emocijas.”
* * *
Kāzas svin visos laikos, bet nevienas skolas, kurā sagatavotu vedējus vai speciālus kāzu muzikantus, nav. Laikam jau cilvēkam šūpulī ielikts tāds talants, kuru pārējie sajūt ar sirdi. Varbūt tāpēc jaunās ģimenes tieši viņus izvēlas savā visbaltākajā dienā.
