— Man tagad visa dzīve saistīta tik ar dārza darbiem — kā no darba pārnāku, tā uz dārzu, kā sestdiena vai svētdiena, tā atkal uz dārzu, — saka sen neredzēta paziņa Maruta, kurai nule apritēja 60 gadu. Viņa mīt daudzdzīvokļu mājā.
— Ja cilvēkam visa darbdiena aizrit pie rakstāmgalda, tad dārza darbi ir kā veldze miesai un dvēselei, — viņa saka. — Šogad es stādu eksperimentālās sīpolu vagas. Sestdien radio dzirdēju, ka sīpoli jāstāda Jetes dienā — tā arī izdarīju. Savukārt mana vecāmāte katru gadu sīpolus stādīja Staņislava dienā, tas ir, 8. maijā. Es vienu vadziņu iestādīju arī svētdien, vēl vienu — vakar, 9. maijā. Savulaik, kad dzīvojām komunālajā dzīvoklī, kāda kaimiņiene krieviete par īsto sīpolu dienu uzskatīja 9. maiju. Tie viņai padevās varen lieli. Redzēs, kas man iznāks. Sestdien zvanīja draudzene no Pļaviņām, vai nevaru aizdot arī viņai sīpolus, jo pēcpusdienā aizgājusi uz veikalu pēc sīksīpoliņiem, bet tie jau izpirkti no rīta. Es tos stādu vairumā, jo visa ģimene esam lieli salātu ēdāji, un tad bez sīpollokiem neiztikt.
Šogad kā par brīnumu kurmji nav izrakņājuši dārzu — pagājušajā gadā bija vai 100 rakumu. Būs vai nu nosaluši, vai arī nobijušies no manas jaunās kurmju ķeršanas ierīces, kuru man uzdāvināja brālis. Viņš to nopircis Baltijas valstu gadatirgū, kas nesen bija Rīgā. Sak, novadnieki jāatbalsta.
Par politiku gan lāgā neinteresējos — uzskatu, ka labākā ir dārza politika. Nesen lasīju, ka viena pašvaldība izdomājusi ar naudu nešķiesties un bezdarbniekiem dot zemi, lai strādā. Tā visur vajadzētu darīt. Citādi tie pabalsti cilvēku padara par visīstāko sliņķi. Visu dod tāpat — a kāpēc tad strādāt?
