Seciete Marina Dubašinska pašlaik mācās Jūrmalas profesionālās vidusskolas 1. kursā par grāmatvedi—uzskaitvedi.
Seciete Marina Dubašinska pašlaik mācās Jūrmalas profesionālās vidusskolas 1. kursā par grāmatvedi—uzskaitvedi. Viņa 18. jūlijā svinēs 21. dzimšanas dienu. Meitene kopš dzimšanas ir pirmās grupas invalīde, bet neslēpjas no sabiedrības. Viņa aktīvi iesaistās gan sporta aktivitātēs, gan arī izpauž sevi mākslā.
— Kur esat mācījusies?
— Seces pamatskolā, Alsviķu profesionālajā skolā par teksta redaktori, operatori, mācījos arī Alūksnes vakara (maiņu) vidusskolā, bet diemžēl pabeidzu tikai 11 klašu.
Par Alsviķu skolu izlasīju bukletos, kurus šī skola izsūta pagastiem, biju arī aizbraukusi uz atvērto durvju dienu. Par Jūrmalas skolu uzzināju internetā. Tad piezvanīju un pieteicos sagatavošanas kursiem, kurus obligāti bija jāapmeklē divas nedēļas, un mani uzņēma šajā skolā.
Uzskatu, ka lielākajai daļai invalīdu trūkst naudas un informācijas par šādām skolām. Alsviķos iestāties ir vieglāk nekā Jūrmalā, toties invalīdiem tur viss ir bez maksas.
— Kādās ārpusstundu aktivitātēs iesaistāties?
— Piedalos zīmēšanas pulciņā, spēlēju ratiņbasketbolu. Sākumā pulciņus apmeklēju, lai atrastu jaunus draugus, jo nevienu nepazinu, bet tagad iesaistos dažādās aktivitātēs intereses pēc. Manā skolā diemžēl vairāk ir pasīvo audzēkņu, viņi labprātāk sēž savās istabiņās un nekur neiesaistās. Kāds, iespējams, baidās, ka viņu izsmies, cits vienkārši kautrējas vai labprātāk draugu kompānijā istabiņā spēlē kārtis vai skatās kādu filmu.
Man patīk zīmēšana, jo katru reizi darām kaut ko citu — apgleznojam zīdu, veidojam vitrāžas, dekorācijas un dažādus apsveikumus. Tomēr visvairāk aizrauj ratiņbasketbols, tā ir iespēja izkustēties, kaut kur aizbraukt, iepazīties ar cilvēkiem, redzēt citas valstis un iepazīt dažādas kultūras.
— Kā spēlē ratiņbasketbolu?
— Ratiņbasketbols ir tāds pats sportaveids kā īstais basketbols, tikai invalīdi sēž speciālos ratiņkrēslos. Noteikumi ir ļoti līdzīgi. Trīs galvenās atšķirības: spēlētājs, dodoties uzbrukumā, divsoli aizstāj ar diviem atgrūdieniem ratiņkrēslā, bumba tikmēr drīkst būt klēpī; izspēlējot auta metienu no gala līnijas, neviens no pretinieku komandas spēlētājiem nedrīkst būt soda laukumā; divpunktu un trīspunktu metienu vērtē pēc lielā riteņa pozīcijas, savukārt izbraukšana ārpus laukuma skaitās jau tad, kad līniju ir šķērsojuši ratiņkrēsla mazie ritenīši. Pārējo — punktu skaitīšanu, spēles laiku un spēlētāju uzvedību laukumā — tiesā kā īstajā basketbolā.
— Kādās valstīs kopā ar komandu esat bijusi?
— Esam bijuši Turcijā, Antālijā, bijām tur vairāk kā nedēļu. Daudz trenējāmies, labi pavadījām laiku nakts izpriecās un ekskursijās. Šo braucienu apmaksāja Sociālās integrācijas centrs, kas pastāvīgi mūs atbalsta.
Spēlējām ar Turcijas trešās līgas komandu. Tas vairāk bija draudzības brauciens, jo pirms tam Turcijas komanda bija Jūrmalā.
Braucot uz Antāliju, es ļoti baidījos lidot, bet beigās iepatikās. Nekad neaizmirsīšu Turcijas ļaudis: ļoti vienkārši, atvērti un izpalīdzīgi cilvēki. Viņiem nav svarīgi, vai tu staigā vai ne. Tur invalīdus uztver kā parastus cilvēkus, uz ielas nāk klāt, aprunājas, dāvina ziedus, aicina uz satikšanos. Latvijā invalīdus nopēta no matu galiņiem līdz kāju pirkstiem, īpaši jaunieši, pat izrāda nepatiku un baidās sākt sarunu. Jauniešiem vajadzētu saprast, cik tas ir grūti — dzīvot ratiņkrēslā un būt izstumtam no sabiedrības.
Iespējams, šogad atkal dosimies uz Turciju. Pēdējā laikā daudz braukājam pa Latviju. Ratiņbasketbola čempionātā diemžēl esam pēdējā vietā, favorīte ir Latvijas izlase no Ozolniekiem Jelgavas rajonā.
— Vai sportā ir arī kādi sasniegumi?
— Kad mācījos Alsviķos, ieguvu vairākus diplomus boccio sacensībās. Boccio spēlē divas komandas, katrā pa trim dalībniekiem. Spēles laikā met, ripina, grūž krāsainas bumbiņas, lai tās būtu pēc iespējas tuvāk baltajai. Uzvar tā komanda, kurai pie baltās tuvāk un vairāk bumbiņu.
24. februārī notika Latvijas ziemas čempionāts invalīdiem vieglatlētikā, savā grupā ieguvu pirmo vietu lodes grūšanā un diska mešanā. Interesantākais ir tas, ka aizbraucu un uzvarēju bez trenēšanās, man tikai parādīja, kā jāmet, un viss izdevās pats no sevis.
Šogad augustā es braukšu uz Vāciju. Izmēģināšu spēkus vieglatlētikā — diska mešanā, lodes grūšanā, galda tenisā, biljardā un šautriņu mešanā.
— Vai sportistu vidū jums ir arī draugi?
— Sportistu vidū man ir ļoti daudz paziņu, bet draugi — tikai daži. Mēs visi dzīvojam dažādos rajonos un tiekamies tikai sacensībās. Man ir ļoti maz draugu, bet viņi ir tādi, kuriem varu uzticēties jebkurā mirklī, es zinu, ka viņi mani atbalstīs vienmēr un visur, varu uz viņiem paļauties.
Varētu teikt, ka sports ir kļuvis par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Jaunāko informāciju par sporta aktualitātēm iegūstu no sarunām ar draugiem, internetā, kad ir iespēja, lasu presi. Ļoti vēlētos turpināt sportot arī pēc skolas beigšanas. Dzīvojot mājās, ir diezgan grūti iesaistīties sporta aktivitātēs, jo tam ir nepieciešams laiks, nauda un drosme.
— Ko par jūsu sportošanu saka vecāki?
— Vecāki mani ļoti atbalsta, vienmēr uzslavē, priecājas par sasniegumiem. Mācību laikā dzīvoju kopmītnēs Jūrmalā, kur invalīdiem ir valsts apmaksāta istabiņa un ēdināšana. Mājās braucu reti, jo dzīvoju tālu — Secē. Bieži ilgojos pēc mājām.
Esot tālu prom no mājām, esmu kļuvusi arvien patstāvīgāka, daudzas savas lietas kārtoju pati. Labi, ka mūsdienās ir mobilie telefoni, vismaz var sazvanīties ar savu ģimeni. Bieži mammai rakstu vēstules. Viņa ir pastniece Secē. Audžutēvs ir Seces pamatskolas autobusa vadītājs. Jaunākais brālis šogad beidz pamatskolu, bet vecākais brālis un māsa dzīvo savu dzīvi.
Vecāki cenšas palīdzēt un atbalstīt finansiāli, taču jaunākais brālis vēl mācās, un viņam reizēm vajag vairāk kā man.
— Vai ar invalīda pensiju var iztikt?
— Man kā pirmās grupas invalīdei pensija nav liela. Ja es dzīvotu viena, nepietiktu pat dzīvokļa uzturēšanai. Ikdienā ir nepieciešamas higiēnas preces, kuras mēnesī izmaksā teju trīsdesmit latu. Nauda “aiztek” kā ūdens, reāli tās nemaz nav.
Ārzemēs invalīdiem palīdz ar transportu, dzīvesvietu, invaliditātes pensijas un pabalsti ir lielāki nekā pie mums, viņiem nav jādomā, ko rīt ēdīsi.
Seces pašvaldība ik mēnesi piešķir nelielu naudassummu, bet ar to ir par maz.
— Kāda ir jūsu kvēlākā vēlēšanās?
— Tas varbūt liksies jocīgi, bet vēlētos pavadīt vienu vakaru kopā ar melnādaino, jo dievinu nēģeru mūziku. Gribētos arī būt saprastai, mīlētai un atrast savu sapņu princi.
