Daudzeses pagasta “Laucīšos” jau 20 gadu saimnieko Jānis Siņica. Daudzesiešu vidū Jāņa kungs iemantojis cieņu, bet vietējās dāmas viņu dēvē par džentlmeni. Lai kur arī ietu — uz veikalu, pastu vai balli — Jānis vienmēr ir saposies, apģērbam pieskaņojot arī kaklasaiti. Turklāt pagasta sarīkojumos viņš izdancinot teju visas kundzes.
Ierodoties “Laucīšos”, neticas, ka Jānis Siņica te dzīvo viens. Pārsteidz sakoptā vide — paša spēkiem atjaunota māja, uzcelta pirtiņa, pagrabs, ierīkotas puķudobes, celiņu malas izdaiļotas akmens krāvumiem. Taču vēl lielāks pārsteigums gaida, ieejot mājā — tur valda apbrīnojama kārtība. Katram priekšmetam ir sava vieta — uz palodzes pāris grāmatu, lasāmbrilles, plauktos glīti salikti trauki, virs paša mūrētās plīts spoži nospodrinātas flīzes, piestiprināti lieli un mazi kausiņi, bet uz galda traukā iebērtas konfektes.
Aizmieg linu statā
— Vai viss mūžs aizvadīts Daudzesē?
— Nē, te dzīvoju kopš valsts neatkarības atgūšanas. Piedzimu un uzaugu Limbažu rajona Umurgā deviņu bērnu ģimenē. Tēvs runāja lībiski, tāpēc arī man vēl “aizķērusies” šī izloksne. Kā jau visi puikas, arī es biju nasks uz nedarbiem. Viendien, ganot govis, mežmalā atradu ieraktus automātus un rotaļājoties izmēģināju. Tad gan no tēva dabūju pamatīgu pērienu. Nedarbu netrūka arī skolā. Kad vajadzēja piedalīties kolhoza talkās, ar draugiem centos aizšmaukt prom. Reiz vajadzēja plūkt linus, un es paslēpos vienā no statiem. Skolotāja meklēja, bet es tikmēr snaudu.
Pēc skolas beigšanas trīs gadus dienēju Maskavā, arī tur kuriozu netrūka. Pie kāda slavena pieminekļa mazliet iedzērām. Par sodu mūs aizveda uz kazarmām, bet vēlāk ielika “gubā”. Tās bija trakas dienas — pīpot nav ko, sēdi tik un domā par dzīvi.
Jūrā ķer haizivis
— Ko darījāt pēc dienesta?
— Piecus gadus kuģoju jūrā. Komandā bijām vairāk kā divdesmit jūrnieku. Kuģojām gan gar Amerikas un Kanādas krastiem, gan citviet. Reiz jūrā pavadījām astoņus mēnešus no vietas, laiku īsinot, ķērām haizivis. Piedzīvojām arī lielas vētras, taču ar tām apradām. Likās, ka milzīgie viļņi apgāzīs kuģi, bet tomēr ne — līgani pārslīdēja pāri. Vienā no vētrām gandrīz zaudēju dzīvību — iekritu ūdenī, pārsalu, taču mani izglāba. Bija gadījums, ka mūsu kuģis smagi avarēja, un, kamēr to remontēja, mani un pārējos kolēģus izlaida kādā Kanādas ostā. Katram iedeva divus dolārus. Domājām: ko nu ar tādu nieka naudu lai iesāk? Bet bija pietiekami. Izstaigāju skaistākās vietas, nopirku pāris suvenīru, pildspalvu, arī vairākus par baloniem dēvētos kreklus visās varavīksnes krāsās. Ceļojot daudz fotografēju, tāpēc jaunības dienu atmiņas nekur nav zudušas.
Mēbeles sūta uz Alžīriju
— Ļaudis runā, ka esat prasmīgs meistars.
— Apguvu galdnieka arodu. Kādu laiku gatavoju mēbeles, ko sūtīja pat uz Alžīriju. Meistaroju radioaparātu furnitūru. Strādāju arī celtniecībā. Būvēju dažādas ēkas, arī veikalus. Braucot uz objektiem, visviesmīlīgākie cilvēki bija Latgalē. Tur vienmēr laipni uzņēma, pat pirti izkurināja. Pēršanās jau no bērnības man ir kā rituāls, tāpēc arī te, “Laucīšos”, uzcēlu pirtiņu.
— Kā nonācāt “Laucīšos”?
— Kādu laiku dzīvoju Jaunjelgavā, bet man tur lāgā nepatika. Tolaik nedrīkstēja celt divstāvu mājas, un mani par nepaklausību gribēja apcietināt, taču tiku sveikā cauri. Brežņeva laikos aizliegumu atcēla, un es pārnācu uz Daudzesi. Te nebija nekā, vien brikšņi un veca ēka, ko par māju nenosauksi, — viss nolaists, jumts vienos caurumos, caur sienām svilpo vējš. Ar ķerru savedu zemi, visu pārbūvēju, nopirku mēbeles, mājā ierīkoju ūdensvadu. Iegādājos arī zaporožecu, tolaik tas bija glauns braucamais, iedomājieties tik: Jānis ar sarkanu automobili ripo pa Latvijas ceļiem!
Pašlaik vienā no istabām iekārtota galdniecība, bet tur vēlos ierīkot viesistabu ar kamīnu. Plānoju izgatavot arī ampīra stila mēbeles, nu, tās ar kruzuļiem, bet kur lai dabū samta audumu? Protu taisīt arī intarsijas, vēl ir iecere veidot skulptūras, tikai nevaru pieķerties. Daļu ieceru realizēju pēc grāmatām. Ideju pilna galva, tik ar to laiku tā paknapāk.
Klasē četri Jāņi
— Esat kaislīgs lasītājs?
— O, jā! Bez lasīšanas taču nevar dzīvot! Kopš dzīvoju Daudzesē, cītīgi apmeklēju bibliotēku. Lasu gan vēsturiskas grāmatas, gan izdevumus par ģeogrāfiju, jūras tematiku, tēlniecību un dzeju. Iemīļotākie ir rakstnieks Andrejs Upīts un dzejniece Ārija Āre. Vietējie jau smejas: vīrietis un lasa dzeju, bet man patīk!
— Vecāki jūs nosauca par Jāni. Kā svinat vārdadienu?
— Jāņi man ir lieli godi. Klasē bijām četri Jāņi, bet meitu nosaucu par Līgu. Kādreiz ik gadu Jāņos sēju sieru, bet no paša audzētiem miežiem brūvēju alutiņu. Atceros, kā ar zirgiem braucām uz zaļumballēm, muzikanti spēlēja akordeonu, saksofonu un cītaru, kurām ugunskurus. Lūk, tā bija īsta svētku noskaņa, skaisti! Lai gan ne tik vērienīgi kā agrāk, arī tagad šos svētkus kopā ar draugiem svinu latviskā garā.
Paparžu spilveni bitītēm
— Jums pagalmā ir vairāki stropi. Vai nodarbojaties ar biškopību?
— Bitītes turu jau vairākus gadus. Kādreiz man bija 12 saimju, tagad vairs tikai septiņas. Pērn daļa bitīšu iznīka. Ar šīm radībām darba gana. Ik vasaru jāuzmana, lai neieviešas kaitēkļi, bitītes jāsagatavo arī ziemas guļai, kā saku, man viņas jānomazgā un jānoliek gulēt, taču pirms tam jāsašuj paparžu spilveni. Ir taču vērts, medutiņš savs, nav veikalā jāpērk.
“Laucīšos” darāmā netrūkst. Darbojos no rīta līdz vakaram, bet tik un tā visu nevar paveikt. Pavasarī strādāju dārzā, rušinos dobēs un siltumnīcā. Jau 20 gadu audzēju arī melones. Tās ir gluži kā gurķi, dikti patīk siltums. Augļi ir mazāki nekā veikalā, bet ļoti saldi un sulīgi.
Parasti ik pavasari iesēju daudz dažādu puķu. Nosaukumus visām nezinu, galvenais, ka apkārt skaisti. Jau agrā pavasarī iepriecina sniegpulkstenītes, bet nu palikuši tikai miķelīši. Reiz aizbraucu uz Jaunjelgavas stādaudzētavu “Zaķi”, bet tur tik skaistas rozes! Naudas līdzi tikpat kā nebija, taču trīs stādus nodiņģēju, nākamgad plānoju iegādāties vēl.
Vīrietis bez kaklasaites nav vīrietis!
— Dzīvojat viens. Vai tad Daudzesē sieviešu trūkst?
— Ja attiecībās vairs neiet, labāk dzīvot vienam nekā mocīt sevi un otru. Ar sievu izšķīrāmies, es paliku “Laucīšos”, bet viņa pārcēlās uz “Zirņiem”. Nesatiekamies, taču reizēm meita pastāsta, kā viņai klājas. Esmu brīvs vīrietis! Ir bijušas pāris kundžu, bet viņas jau darba bīstas. Nu, vai tad tas ir sievišķis, kurš pat traukus nevar nomazgāt! Es daru visu — gan māju sakārtoju, gan ēdienu gatavoju un drēbes mazgāju. Neprasu jau daudz. Ja kāda gribēs iepazīties, ar lielāko prieku! Dāmai vajadzētu būt maza auguma, ar reālistisku dzīves skatījumu, bet, galvenais, lai nečīkst un nedzer, nu pa bišķītim jau var, taču nekādu galējību.
— Vietējās kundzes teic, ka allaž apmeklējat visus pasākumus.
— Citādi nemaz nevar! Dodos uz visiem sarīkojumiem, bet, tā kā man ļoti patīk teātris, braucu arī uz Rīgu. Uz pasākumiem vienmēr ģērbju uzvalku, bet pošos arī ikdienā. Šodien gan kaklasaiti neuzliku, taču tā man pārsvarā ir vienmēr — gan sagaidot ciemiņus, gan dodoties uz bodi vai pastu. Pat ja krekls kādreiz nosmērēts, kaklasaite būs vienmēr, man tas ir kā likums! To iemācījos no mākslinieka Ēvalda Milka. Viņš reiz teica — vīrietis bez kaklasaites nav vīrietis! Taču mūsdienās reti kurš ir pienācīgi saģērbies — staigā tikai džinsenēs un svīteros.
Jāmāk par visu pasmieties
— Kā vērtējat 20 neatkarības gadus?
— Daudzi sūkstās, ka neatkarīgajā Latvijā nemaz nav tik laba dzīve. Nu, kā tā var? Biju viens no pirmajiem, kurš iestājās par valsts neatkarību. Tolaik darbojos aizsargos. Katram bija kārtas numurs, man — 1001. Vēl tagad skapī glabājas cepures un forma. Tiem čīkstuļiem vajadzētu piedzīvot 1944. gada notikumus. Tajā gadā piedzimu, vecāki stāstīja, ka nebija pat ko ēst. Tagadējā dzīve salīdzinājumā ar toreizējo ir medusmaize! Cilvēki vienkārši ir izlepuši — dari, ko vēlies, ēd, ko gribi, veikalu plaukti lūztin lūzt no plašā piedāvājuma. Protams, lielākoties tā gan ir tīrā sintētika. Man reizēm “no rokas” piedāvā cūkgaļu, stāstot, ka tā ir pašmāju gaļa. Bet es taču zinu, ka ievestā!
Daži domā, ka esmu jocīgs — dzīvoju un darbojos viens. Tos dēvēju par viszinīšiem — paši neko nedara, bet par tevi zina vairāk kā pats! Taču es vienmēr esmu optimists. Tādi cilvēki ilgāk dzīvojot, un tā arī ir. Man visa dzīve ir kā viens liels vaļasprieks. Ja kaut kas apnīk, šo to paremontēju, palasu kādu gudru grāmatu. Galvenais ir darboties un mācēt pasmieties par dzīvi, jo tā par tevi neraudās.
VIZĪTKARTE.
VĀRDS, UZVĀRDS:
Jānis Siņica.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS:
Umurga, 1944. gada 28. jūnijs.
IZGLĪTĪBA:
vidējā tehniskā, galdnieks.
ĢIMENE:
šķīries, meita Līga.
NODARBOŠANĀS:
pensionārs.
VAĻASPRIEKS:
jaunu ideju īstenošana, lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME:
Vēzis.
