Ir divi cilvēku tipi — vieni žēlojas par dzīvi, peld pa straumi un nemēģina cīnīties par savu labklājību, otri — par spīti grūtībām dara visu, lai dzīvē būtu pēc iespējas košākās krāsas. Mazzalviete Aija Dārziņa noteikti pieskaitāma otrajiem. To viņa cenšas iemācīt arī sešgadīgajiem mazzalviešiem, kuri tikko sāk skolas gaitas.
Absolvē pedagoģisko klasi
— Vai kļūt par pirmsskolas skolotāju bija jūsu bērnības sapnis?
— Tā ir. Pirms 23 gadiem pabeidzu Neretas vidusskolu. Mums bija īpaša — pedagoģiskā klase, tāpēc jau pēc vidusskolas varēju strādāt par audzinātāju bērnudārzā.
— Esat dzimusi Vallē. Kā nokļuvāt Mazzalvē?
— Tā nu dzīvē iegrozījās. Mazzalvē bija tikko uzcelts bērnudārzs un vajadzēja darbiniekus. Protams, arī Vallē bija bērnudārzs, taču nodomāju, ka, dzīvojot pie vecākiem, pie vīra netikšu. Mans tēvs bija ļoti stingrs. Tagad mēs, vecāki, esam savādāki — mēģinām saprast savus bērnus, akceptēt viņu vēlmes, bet tad — kā vecāki nolēma, tā arī notika.
Vīram pamāj ar roku
— Un kā tad ar tikšanu pie vīra?
— Ar vīru man ļoti laimējies. Viņš ir brīnišķīgs cilvēks ar zelta rokām. Savlaik viņš strādāja meliorācijā, taču prot jebkuru tehnisku darbu. Iepazināmies pavisam nejauši. Braucu autobusā, un viņš man pamāja ar roku. Es pamāju pretī, neko īpašu pat nepadomājot. Tā nu mēs viens otram sveicienus ik rītu un vakaru mājam jau 20 gadu.
“Izbauda” bezdarbu
— Vai darbs bērnudārzā patika?
— Tas bija lieliski! Mazi bērni ir vislabākā auditorija, kāda vien var būt. Taču ilgi strādāt par bērnudārza audzinātāju man nebija lemts. Bija ministrijas prasība, lai visām audzinātājām būtu augstākā izglītība. Arī mēs iestājāmies Liepājas pedagoģiskajā augstskolā, taču paspēju pamācīties tikai divus gadus un… bērnudārzu Mazzalvē likvidēja. Tajā laikā “izbaudīju” to, ko nozīmē bezdarbs. Tā ir šausmīga nelaime. Cilvēks pamazām pārvēršas par vienu vienīgu nervu kamolu. Taču atkal laimējās, jo radās iespēja strādāt par sociālo darbinieci sociālās aprūpes centrā “Mēmele”. Tur pavadīju piecus gadus.
— Vai šis darbs jums bija pa spēkam?
— Tas patiešām nebija viegli. Katrai sociālajai darbiniecei bija jārūpējas par 60 centra klientiem, turklāt es vēl mācīju rokdarbus, vadīju kultūras darbu, un manā pārziņā bija arī svētnīca. Laiks, ko kopā ar šiem cilvēkiem veltījām Dievam, nepagāja velti. Iespējams, tas man pašai palīdzēja izturēt grūtos laikus. Esmu pārliecināta, ka Dievs atmaksā par katru labo darbu. Man ļoti palīdzēja arī māte. Viņa maksāja par manām studijām augstskolā, un es ieguvu augstāko izglītību.
Atpakaļ pie mazajiem
— Kā atgriezāties pie bērniem?
— Viena no skolotājām devās bērna kopšanas atvaļinājumā, un man piedāvāja mācīt piecgadīgos un sešgadīgos. Biju laimīga, jo atkal varēju strādāt ar maziem bērniem. Katram no viņiem gribas ik dienu sniegt kaut kripatiņu prieka. Viņi ir ļoti atvērti un patiesi.
— Kādām īpašībām jāpiemīt, lai šis darbs veiktos?
— Pats galvenais — jāmīl bērni un jābūt ļoti pacietīgai. Kādreiz bērni skolotāju respektēja, tagad vairs tā nav. Kādiem vārdiem viņš runā mājās, tādiem arī skolā, nezinot, vai tas ir slikti vai labi. Tāpēc skolotājam pēc iespējas ātrāk bērniem jākļūst par autoritāti. Jābūt ļoti elastīgam un jāmāk improvizēt.
Naudas grūtības — pieaugušo darīšana
— Vai šībrīža situācija ietekmē arī bērnus?
— Diemžēl tā ir. Mums, vecākiem, nevajadzētu daļu rūpju novelt uz bērnu pleciem un ik vakaru rādīt drūmu seju. Lai cik tas būtu sarežģīti, jāspēj bērnu dzīvi darīt gaišāku. No rītiem bērni atnāk priecīgi un gatavi darboties, bet, tuvojoties vakaram, daudzi kļūst skumīgi. Viņiem jāatgriežas mājās, kur, iespējams, nekā priecīga nav. Bērniem pusdienas apmaksā pašvaldība. Taču par launagu jāmaksā vecākiem. Kad ar bērniem nododu ziņas vecākiem, daudzi no viņiem teic, ka mammai vai tētim būs grūti samaksāt arī šo nelielo summu, jo maciņā bieži vien esot tikai santīmi. Viņi to ļoti pārdzīvo. Taču naudas grūtības ir tikai mūsu, pieaugušo, darīšana.
Katram sava darba burtnīca
— Redzu — esat izveidojusi īpašu darba burtnīcu tiem, kuri mācās lasīt un rakstīt.
— Sešgadīgo mācīšanai domāto līdzekļu nav daudz, un tie ir dārgi. Tāpēc, lai taupītu vecāku naudu, katram bērnam no zīmēšanas bloka izgatavoju īpašu darba burtnīcu, kurā var trenēties lasīt un rakstīt. Katram burtiņam veltīta atsevišķa lapa. Tajā ir ne tikai paraugs, kā burtiņš rakstāms un kā skan vārda sastāvā, bet arī ar šo burtu saistīti atjautības uzdevumi, spēles. Īpaša vieta paredzēta uzdevumam, kurš bērniem jāizpilda kopā ar vecākiem mājās. Parasti grūtības sagādā mazo burtu apguve.
— Pašlaik daudz diskutē, vai mazo skolu uzturēšana ir lietderīga. Kā domājat jūs?
— Uzskatu, ka tieši mazākā skolā un līdz ar to mazākā klasē ar bērniem var strādāt daudz kvalitatīvāk, katram veltot tik laika, cik nepieciešams. Kaut vai lai iemācītu lasīt, ar katru jāstrādā individuāli. Lielā klasē tas nav iespējams. Arī tāls brauciens uz skolu nenāk par labu. Bērnam ļoti agri jāceļas un pirmajās stundās viņi ir samiegojušies. Vakarā mājās viņi ir vēlu un nepietiek laika atpūtai. Rodas stress, un no tā visvairāk cieš tieši mazie bērni.
Vēlas pabūt mājās
— Darbam veltāt lielāko daļu laika. Kas paliek ģimenei?
— Man īstenībā jālūdz piedošana gan vīram, gan abiem dēliem par nozagto laiku. Kad bērniņi vēl bija mazi, es skrēju gan uz dziedāšanu, gan teātri, gan sporta zāli. Piektdienas vakars bija vienīgais, kad es laikus biju mājās. Toties tagad izmantoju katru iespēju, lai būtu mājās.
— Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
— Man ļoti patīk rokdarbi. Nevaru bez darba mierā nosēdēt. Pat televizoru reizēm tikai dzirdu, jo rokās ir kāds adīklis vai tamborējums. Tagad gan cenšos noskatīties raidījumu, kas mani ieinteresējis. Adu svīterus, jakas, vīram un dēliem — zeķes, šo to māsai un draudzenēm — cimdus, šallītes, mobilo tālruņu maciņus. Rakstus noskatu žurnālos vai izdomāju pati. Bieži vien idejas rodas negaidot. Mājās bija sakrājies daudz nelielu dzijas kamoliņu — pārpalikumi no savlaik adītiem svīteriem. Radās doma noadīt dažādu krāsu un rakstu gabaliņus un no tiem sašūt vēl vienu svīteri. Izdevās. Mācījos arī floristikas kursos. Mani ļoti interesē darbs ar dabas materiāliem. Var veidot visdažādāko noformējumu, turklāt tas gandrīz neko nemaksā.
— Vai rokdarbus mācāt arī bērniem?
— Protams, izmantojam materiālus, kas ir bez maksas vai par nelielu samaksu. Piemēram, bērniem ļoti patika no izlietotām metāla kafijas kārbām veidot vilcieniņu. Aplīmējām ar krāsainu papīru, piestiprinājām riteņus no vāciņiem, un vilciens gatavs. Izmantojam arī vecus laikrakstus un žurnālus. No tējas krūzīšu paliktnīšiem veidojām sniegavīrus. Skolas direktors gan smej, ka ar uti uz Rīgu neaizbrauksi, bet tagad tādi laiki, ka saimniecībā noder pat uts āda. Jāizdomā tikai, kā to izmantot.
Visam savs laiks
— Vai interesējaties arī par dziedāšanu un teātra spēlēšanu?
— Savlaik dziedāju gan vokālajā ansamblī, gan korī. Taču visam savs laiks. Tagad vairs ne — gribas no tā visa atpūsties. Savukārt teātra spēlēšanu nācās pārtraukt, jo uzzināju, ka manai mātei ir nedziedināma slimība. Vēlējos katru brīvo brīdi veltīt, lai varētu viņu kopt, lai, aizejot viņsaulē, viņa būtu aprūpēta un mīlēta. Tagad, iespējams, varētu atsākt spēlēt, lai gan visa dzīve ir kā teātris un es — aktrise tajā. Taču nekad nesaki “nekad”.
— Mazzalvieši ir lieli ceļotāji. Vai arī jums patīk ekskursijas?
— Kaut kur aizbraukt iznāk reti. Varbūt tāpēc, ka man patīk māksla, mūzika un teātris, vīram — tehniskas nodarbes. Taču reiz visi kopā ar motorlaivu braucām pa upi. Tas bija fantastisks piedzīvojums! Pie ūdeņiem var atpūsties vislabāk. Un dzīvē jau nevajag gribēt pārāk daudz, tikai tādu mazumiņu. Lai gan arī tāds “mazumiņš” kā laimīga ģimene bieži vien ir ļoti daudz.
Citi par Aiju Dārziņu
Anna Grenciņa—Grencione, mazzalviete
— Aija ir ļoti izpalīdzīga. Nekad neatsaka. Viņa ir arī liela rokdarbniece. Gandrīz katru dienu uz darbu nāk citā pašas gatavotā apģērbā. Turklāt viņa ļoti mīl bērnus un prot piekļūt viņu sirsniņām.
VĀRDS, UZVĀRDS: Aija Dārziņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1969. gada 17. februāris, Valle.IZGLĪTĪBA: augstākā, Liepājas pedagoģiskā universitāte.IEŅEMAMAIS AMATS: pirmsskolas skolotāja Mazzalves pamatskolā.ĢIMENE: precējusies, vīrs Jānis, dēli Rolands un Ints.HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.VAĻASPRIEKS: rokdarbi.
